Monika Zīle, ar Dievu Jums!

 
Ilgas stundas pavadot darbībās svaigā gaisā man jau kuru dienu nedod mieru nospiedoši urķējoša nožēla…. un atziņa, ka mani tomēr ļoti satrieca Monikas Zīles aiziešana.
Un neliekuļošu, kā jau tas ierasts, stāsts pamatā būs par palicēju, proti, mani nevis aizgājēju. Tomēr...
Mums ar Moniku bija personiski intelektuālas un gana cienījamas attiecības (ar dziļu cieņu un vienmēr uz Jūs), kā tagad teiktu, soctīklu draudzībā. Bet mūsu pazīšanās ir krietni senāka un nospēlēja 3kārt nozīmīgu lomu, ko mani pastāstīt urda kaut kas lielāks par manu ego. Uzreiz pasaku, ka nekādi neizspušķošu šo stāstu, tādēļ bez liekas kautrības un lišķības atzīstos, ka nemazartik neesmu Monikas Zīles kā rakstnieces kārs lasītājs (iespējams, ka tas man vēl priekšā), lai arī tagad esmu apņēmies vismaz pēdējo garadarbu izlasīt (to gan domāju pie pirmās grāmatnīcu apmeklējuma iegādāt) un rakstniecība nemaz ar nebija mūsu saskarmes punkts.
Mūsu ceļi krustojās LAUKU AVĪZES redakcijā, kur kopumā nostrādāju 14 gadus, tamdēļ turpat periodiski esošo Monikas kundzi nebija grūti sastapt. Bet…tālāk par pieklājīgies sveicieniem nemaz ar netiku, jo man jau allaž bija darbi pierē un vējš matos, no atpūtas izklaidēm brīvajā laikā (pamatota ironija par tālaika mani!).
 
Stāsts Nr.1.
Kaut kas pamainījās 2006.gadā, kad nokārtoju astro sertifikāciju un kļuvis par diplomētu astrologu pēc žurnālistikā pavadītajiem 11 gadiem sāku sevi strikti saukt par “sertificētu astrologu” (pirmais publiski to uzsvēru LV) un MĀJAS VIESĪ veidot Astro lapu, reizē arī pāris reizes dodoties ar uzrunām pie avīžu lasītājiem Inčukalnā (04.2006.) un Aucē (02.2007. -joprojām jūsu dāvātā oranžā krūzīte – paldies!). Tad, lūk, kaut kur tam visam pa vidu mani uzrunāja Monika, lai… ievelciet elpu… KĻŪTU PAR MANU PIRMO ASTRO KLIENTI, kura arī godprātīgi apmaksāja pakalpojumu. Jāatzīst, ka tagad varu tikai novilkt – Kristap, Tu vieglus ceļus neesi meklējis, jau astro sertifikāciju kārtoji visu laiku spēcīgākās, šķiet, padsmit astrologu komisijas priekšā pie visām tālaika autoritātēm un te, pirmā konsultācija pie dāmas ar krampi un ar milzonīgu dzīves pieredzi. Gatavojos kā uz eksāmenu vairāks dienas un turpat redakcijas telpās pieņēmu šīs iesvētības (kas par ko un kā - tas mūžam paliks noslēpumā! - jau tā esmu pavēris konfidecialitātes šķidrautu - bet domāju, ka viņai nebūtu nekas pret). Pēc tam jau amats bija rokās, un, te nu nonākam pie 1.PALDIES MONIKAI – ka noeksaminēji mani, iedevi svētību un palaidi tautiņās. Pats jutu, ka tas atver jaunas durvis.
lai gan... vismas divreiz esmu redzējois to klasisko sapni, ko redz gandrīz visi, ka nenkārto eksēmenu un nebeidz skolu - tad, lūk, es sapņos esmu atgriezies pie šā gadījuma! Acīmredzot, tas bijis arīdzan liktenim nozīmīgi.
 
Stāsts Nr.2.
No redakcijas 2011.gadā bija plānots izbraukums uz avīzes dienām Cesvainē. Tā kā neesmu diez ko spējīgs lielo daiļrunu teicējs plašai publikai, tad uzzinājis, ka līdzi dodas Monika, nopriecājos (tie braucieni bija diezgan obligāti un astro misija jau arī uzspieda), ka lielā rakstniece paņems cilvēku vairumu uz sevi un tad jau es kādā kaktā savu darbiņu paveikšu. Jā, tieši tik pieticīgi, apzinoties, ko es varu un ko nevaru, negribu.
Ierodoties Cesvainē atskārtu, ka lielā aktu zāle ir pilna ar cilvēkiem, kuri tur plosīja V.Zatletu un V.Dombrovski u.c., un man par lielu šoku pēc viņiem jātiek galā ar uzkarsušo publiku turpat lielajā zālēm, kamēr Monika omulīgi čaloja ar savu interesentu grupu kādā no klasēm. Par lielu laimi, lielākais vairums devās prom, bet daļa palika un, tā teikt, ar Dievu uz pusēm kaut kā jau galā tiku. Tātad, 2. paldies Monikai, ka es dabūju notestēt, kas man der un kas neder. Un turpmāk tā arī jūtos ērtāk “kamerversijās” un neķeru krenķi, ja jau lasītākā rakstniecei tas kreņķi neradīja.
Stāsts Nr.3.
Jau pirms krietna laika, kad biju aizrāvies ar dažādu TARO pētīšanu (kā rezultātā tapa projekts) šoreiz pats uzmeklēju Moniku soctīklos, lai apjautātos kā tikt pie viņas “Mana zīlēšanas grāmata”, kas izrādījās sen jau izpirkta un nedabūjama pat otrreizējās pārdošanas vietnēs, starp citu, joprojām. Vārds pa vārdam un tā sākās mūsu soctīklu draudzība – dikti moderni. Rezultātā tiku pie viņas personīgā eksemplāra, kuru pārkopēju.
Mums bija interesantas sarunas un arī daudz pretrunu kā rezultātā uz laiku mūsu taciņas pat aizveda uz lielāku klusuma pauzi, bet salīdzinoši nesen es pamanīju, ka Monika ir atkal atpakaļ un cītīgi seko…
Un tieši tāpat kā ar manu lielo žurnālistikas krustēvu Voldemāru Krustiņu, par kuru intuīcija teica, piezvani un pasaki PALDIES par visu, ko devis, tas pats “grābeklis” un lielais kauns man ticis arī ar Moniku. Esmu tagad nokaunināts sevī divreiz par savu Kurzemniecisko kautrību – ko ta ies uzbāzties… nez ko vēl padomās - "pieminekli cels vēl dzīvam esot!?"
Trīskārši PALDIES MONIKA, ka mūsu ceļi krustojās.
Un jau toreiz skubināju Moniku papildināt un atkalizdot “Mana zīlēšanas grāmata” – šoziem būtu īstais brīdis. Novēlu mums to visiem!
Es nevaru ar miesu apbērēt to, kas manī palicis savstarpēji dzīvs. Gaišas atmiņas.
 
 

 

Bloga sadaļas

Kristaps Baņķis

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

3619 iesaka šo blogu

Balsot