Ienākt ar ASTRO VIP >

KRISTAPS BAŅĶIS, ASTRONUMEROLOGS

1980-tajos gados dzimušie — kur jūs esat?

Ilgstoši manām prognozēm sekojošie jau ir sen dzirdējuši, ka esmu “uzēdies” politiskajos jautājumos 1980-tajos gados dzimušajiem.

Man ir īpašs jautājums: 2026. gadā jums ir aptuveni 37–46 gadi. Jūs vairs neesat “jaunā paaudze”, kurai vēl jākrāj pieredze. Daudziem jau ir profesija, uzņēmums, vadības pieredze, ģimene, īpašums, kontakti un pietiekami daudz dzīves sitienu, lai saprastu, kā reāli darbojas pasaule. Tieši tāpēc jautājums ir ass: kur jūs esat redzami Latvijas politikā?

Mana provokatīvā tēze ir vienkārša: liela daļa šīs paaudzes pēc neatkarības atjaunošanas ļoti veiksmīgi iemācījās sakārtot savu dzīvi, bet valsts pārvaldīšanu atstāja citiem. Būvējām karjeru, uzņēmumus, mājas, braucām pasaulē, pelnījām un audzinājām bērnus. Tas bija saprotami. Taču rezultātā var būt izveidojusies absurda situācija: Spējīgi cilvēki ir, bet pārāk daudzi no viņiem atrodas ārpus politikas.

Un te vairs neder “politika mani neinteresē.” Tu vari neinteresēties par politiku, bet politika ļoti konkrēti interesējas par Tevi — cik maksāsi nodokļos, cik ilgi gaidīsi pie ārsta, kādā skolā mācīsies Tavs bērns, kādi būs elektrības rēķini, cik sarežģīti būs vadīt uzņēmumu un kāda valsts paliks Taviem bērniem. Neinteresēties par politiku nenozīmē būt ārpus tās sekām.

Es runāju par daudz plašāku iesaisti. Ej politikā. Atbalsti profesionālu kandidātu. Veido kustību. Iesaisties pašvaldībā. Dod savu kompetenci. Prasi rezultātu. Finansē ideju, kurai tici. Beidz atdot valsts pārvaldīšanu tikai tiem, kuriem politika ir profesija.

Šai paaudzei ir vēl viena priekšrocība — tā dzīvojusi abās pasaulēs. Bērnība bija gandrīz bez interneta, bet pieaugušo dzīve jau notiek digitālā ekonomikā un AI laikmetā. Tā atceras veco sistēmu, piedzīvoja neatkarīgās Latvijas veidošanos un vienlaikus prot strādāt jaunajā pasaulē. Tieši pārejas Saeimai vajadzīgi cilvēki, kuri saprot veco, bet nav pie tā “pieķēdēti”.

Taču 80. gadu paaudzei ir arī sava ēnas puse — pragmatisms var pārvērsties merkantilismā: “man viss ir kārtībā, lieciet mani mierā.” Iepriekšējā materiālā tieši tāpēc līdzās 80. gados dzimušo praktiskajai jaudai liku 90. gados dzimušo idejas un humānāku skatījumu. Latvijai nav vajadzīga viena “pareizā” paaudze. Vajadzīga kombinācija: Pieredze + idejas + spēja izdarīt.

Un 37–46 gadi ir ļoti piemērots vecums, lai beigtu tikai komentēt, kā citi pārvalda valsti. Tu jau zini, ko nozīmē pieņemt lēmumu, kļūdīties, maksāt algu, atbildēt par cilvēkiem, termiņiem un naudu. Tieši šādas prasmes politikā bieži pietrūkst. Ja Tu proti vadīt uzņēmumu, komandu vai lielu projektu, varbūt valstij vajag arī Tavu galvu — ne tikai Tavus nodokļus.

Tāpēc mans jautājums 80. gados dzimušajiem pirms 15. Saeimas vēlēšanām ir personisks: Cik ilgi vēl stāvēsi malā un teiksi, ka “tur visi vienādi”? Ja spējīgākie politikā neiet, tukša vieta nepaliek — to aizņem tie, kuri iet. Latvijas problēma var nebūt tā, ka mums trūkst spējīgu cilvēku. Problēma ir tā, ka pārāk daudzi spējīgi cilvēki Latvijas pārvaldīšanu ir atdevuši citiem.

 

Latvijas politikai vajag paaudžu maiņu — bet ne paaudžu graušanos

Latvijas politikā paaudžu maiņa nenozīmē: “vecajiem jāiet prom, jaunajiem jānāk vietā.” Tas būtu primitīvi. Vecums pats par sevi nepadara cilvēku ne gudru, ne nederīgu politikai. Jautājums ir par lomu maiņu — kurš vēl spēj vadīt, kurš var nodot pieredzi, kuram beidzot jāuzņemas atbildība un kuram jādod iespēja ienest pilnīgi jaunu domāšanu.

Vecākajām paaudzēm ir tas, ko nevar nopirkt nevienā augstskolā — valsts un institucionālā atmiņa. Viņi zina, kāpēc konkrētas sistēmas vispār radušās, ko Latvija jau ir mēģinājusi un kur reiz ir aplauzusies. Taču pieredze kļūst par problēmu brīdī, kad arguments “mēs vienmēr tā esam darījuši” sāk bloķēt jebkuras pārmaiņas. Pieredzei jākļūst par resursu, nevis bremzi.

Savukārt 70. un īpaši 80. gados dzimušajiem vairs nav attaisnojuma palikt “daudzsološās nākamās paaudzes” statusā. Tie ir cilvēki ar 20 un vairāk gadu profesionālo pieredzi. Ja ne tagad, tad kad? Šai paaudzei būtu jāpārņem arvien lielāka praktiskā atbildība — valdībā, ministrijās, Saeimā, pašvaldībās un valsts uzņēmumu pārvaldībā.

90-tajos dzimušo spēks savukārt var būt citur — viņiem nav tik ciešas emocionālas piesaistes vecajiem Latvijas politikas kariem. Viņiem arvien vairāk jābūt nevis “jauniešiem pie galda”, bet pilntiesīgiem jaunās sistēmas arhitektiem.

Un tad nāk 2000. gados dzimušie. Viņiem AI, digitālā vide, globāla komunikācija un ļoti ātra informācijas aprite nav revolūcija — tā ir normāla dzīve. Viņiem būs jādzīvo Latvijā, kuru šodienas politiķi būvē. Tāpēc būtu absurdi runāt par Latvijas nākotni, neielaižot nākotnes paaudzi telpā, kurā par šo nākotni lemj.

Tieši tādēļ 15. Saeimā es gribētu redzēt nevis vienas paaudzes uzvaru, bet paaudžu komandu. Pieredzējušam politiķim blakus jābūt cilvēkam, kurš prot vadīt reālu uzņēmumu vai nozari, un viņiem blakus — cilvēkam, kurš saprot tehnoloģijas un pasauli, kāda tā būs 2030. gadā. Ja visi pie viena galda domā vienādi, tā nav stabilitāte. Tas ir risks, ka visi kopā nokavēs nākotni.

Tāpēc paaudžu maiņa ir stafetes nodošana. Jaunajām paaudzēm ir jābeidz stāvēt tribīnēs un kritizēt politiskos skrējējus. Ja gribi citu Latviju — kādā brīdī pašam jāiziet laukumā.

Tāpēc Latvijai nav vajadzīgs viens “Saimnieks”, viens glābējs vai viena brīnumpaaudze. Latvijai vajag saimnieku paaudzes, kas prot strādāt kopā. Jo valsti nevar nodot nākamajai paaudzei pēdējā darba dienā. Valsts ir jānodod, kamēr vēl ir kam nodot — un kamēr ir ko nodot.

 
Visi raksti par šo tēmu: https://www.astrologi.lv/astroblogi-tavs-astrologs/politiska-astrologija/latvijas-republika/