PROFESIONĀĻIEM

Fiksētās jeb stāvzvaigznes. I daļa

Rūta Mežavilka, speciāli „Praktiskajai Astroloģijai”

Par tā saucamajām fiksētajām jeb nekustīgajām zvaigznēm astroloģijā tiek dēvēti debesu ķermeņi – zvaigznes – kas atrodas ārpus Saules sistēmas robežām daudzu gaismas gadu attālumā un tāpēc, raugoties no mūsu novērošanas punkta, šķiet nekustīgi atrodamies vienā un tajā pašā Zodiaka grādā, kamēr planētas un Saule katra savā ritmā riņķo cauri tam. Vēl ir sastopams nosaukums “stāvzvaigznes”, proti, stāvošās zvaigznes.

Taisnības labad jāpiebilst, ka pārvietojas arī stāvzvaigznes, taču tas notiek ļoti lēnu. Vienu Zodiaka grādu stāvzvaigzne veic aptuveni 72 gados, un tas ir saistīts ar zemes ass precesijas kustību. Turklāt arī pašas zvaigznes galaktikā nestāv uz vietas un pārvietojas dažādos virzienos – tie zvaigznāji, kādus šobrīd debesīs redzam mēs, nav tie paši, kādus redzēja mūsu tālie senči pirms miljons gadiem.

Stāvzvaigžņu katalogs

Stāvzvaigžņu lietošana astroloģijā bija populāra tās pirmsākumos senajā Haldejā, arābu pasaulē un Grieķijā. 130. gadā pirms mūsu ēras grieķu astrologs Nīkejas Hiparhs un dažus gadsimtus vēlāk – jau mūsu ēras 140. gadā – dižais Ptolemajs savos astronomijas apcerējumos aprakstīja lielu skaitu stāvzvaigžņu – gan to atrašanās vietu zvaigznājos, gan arī astroloģisko nozīmi un īpašības. Jāatgādina, ka tas bija laiks, kad astronomija un astroloģija vēl bija vienota zinātne. Arī viduslaikos astrologi vēl nezaudēja interesi par stāvzvaigznēm, tomēr mūsdienās tās izmanto reti. Viens no pēdējiem astroloģijas „klasiķiem”, kas interesējās arī par stāvzvaigznēm, bija mūsu žurnālā jau agrāk pieminētais 17. gadsimta britu astrologs Viljams Lillijs, uz kura atstātā mantojuma lielā mērā balstās mūsdienu Rietumu astroloģija. Tomēr, iespējams, ir vērts papētīt šo seno astroloģijas novirzienu.

Patlaban ir uzskaitītas aptuveni 150 stāvzvaigznes un to astroloģiskās interpretācijas. Tomēr reālajā praksē tie astrologi, kas vispār lieto stāvzvaigznes, ņem vērā tikai nedaudzas svarīgākās, parasti sešas, bet katrā ziņā ne vairāk kā 22 – debesīs visredzamākās jeb pirmā lieluma zvaigznes.

Astroloģiskā interpretācija

Kā stāvzvaigznes tiek tulkotas astroloģijā? Šeit likumi līdzīgi kā planētu interpretācijā, vien ar to izņēmumu, ka stāvzvaigznes tiek uzskatītas par aktīvām vienīgi tādā gadījumā, ja tās atrodas ciešā konjunkcijā ar kādu no natālās kartes punktiem. Kā norādījis jau Ptolemajs, atšķirībā no planētām, stāvzvaigznes iedarbībai uz natālās, horārās vai selektīvās kartes planētām un stūriem ir jāņem daudz mazāks orbs – ne vairāk, kā divi grādi, vislabāk – grāds vai pat puse grāda. Piemēram, franču mūsdienu astrologs AndrēBodinē (1891-1989) uzskatīja, ka jāņem vērā šādi nosacījumi:

Zvaiznes lielums. Zvaigznes tiek klasificētas grupās pēc spožuma pakāpes. Visspožkās ir pirmā lieluma zvaigznes, bet tās, kuras ir divarpus reižu blāvākas, ir otrā lieluma zvaigznes. Visblāvākās zvaigznes, ko iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci skaidrā naktī cilvēkam ar labu redzi, ir 6. zvaigžņu lieluma zvaigznes. Jo spožāka zvaigzne, jo iedarbīgāka tā būs. Jo spožāka zvaigzne, jo lielāku orbu lietojam. Pirmā lieluma zvaigznēm tie tātad būtu divi grādi, sestā lieluma zvaigznēm – ne vairāk kā trešdaļa grāda.

Zvaigznes atrašanās astroloģiskās kartes stūros. Līdzīgi kā tas ir ar planētām, tās zvaigznes, kas atrodas tuvu kādam no kardinālajiem punktiem jeb „stūriem” (Asc, Dsc, MC, IC) iegūst pastiprinātu nozīmi.

Zvaigznes konjunkcija ar kādu no natālajām planētām. Vairums astrologu kā senatnē tā mūsdienās uzskata, ka vienīgais vērā ņemamais aspekts, ko stāvzvaigzne veido ar natālās vai cita veida kartes planētām un punktiem ir konjunkcija jeb savienojums. Tikai ļoti nedaudzi astrologi ņem vērā arī citus mažoros aspektus. Viens no tiem ir, piemēram, XX gadsimta sākuma britu astrologs Vivjens Robsons (1890-1942).

Zvaigznes iedaba. Senatnes astrologi tika definējuši katras zvaigznes iedabu jeb raksturu. Tā, piemēram, pēc Ptolemaja mācītā, Aldebaranam piemīt Marsa daba, bet Rīgels apveltīts ar Jupitera un Saturna raksturu, vai – pēc dažu citu autoru domām – Marsa un Jupitera raksturu. Vegai piemīt Merkura un Veneras iedaba, bet Altairam – Marsa un Jupitera, utt.. Tādējādi, zvaigznes konjunkcija ar kādu no planētām spēj pastiprināt (ja zvaigznes daba ir draudzīga šai planētai) vai vājināt (ja zvaigzne nav draudzīga planētai) attiecīgo planētu.

Nozīmīgākās stāvzvaigznes un to daba

Algols jeb Perseja Beta. Patiesībā – trīs zvaigžņu sistēma. Tā spožums ir mainīgs, jo trīs tā sastāvā esošās zvaigznes riņķojot cita ap citu, rada mirgojošu efektu. Mūsdienās Algols atrodas 26°18' Vērsī. Senatnē saukts arī par Medūzas Galvu (CaputMedusae). No arābu valodas nākušais zvaigznes nosaukums (Al-Ghularābiski) oriģinālā nozīmē - Dēmons, Sātans. Ar Algolu tiek asociētas visādas nelaimes – vardarbība, cietsirdība, kari. Pēc Ptolemaja – Algolam piemīt Jupitera un Saturna daba. Algols bieži tiek saistīts arī ar vardarbīgu nāvi, taču tā saimniekam iespējama arī turība un augsts sociālais statuss. Vivjens Robsons Algolu uzskatīja par vienu no pašām „ļaunākajām” zvaigznēm. XVI gadsimta itāļu astrologs Florences Junktīns rakstīja ka, ja tas ir konjunkcijā ar Sauli vai Mēnesi vai arī atrodas uz Ascendenta vai uz VIII nams virsotnes (sliekšņa), cilvēkam draud vardarbīga nāve. Izņēmums ir vienīgi Algola savienojums ar Jupiteru, kas personai sola varu  un labklājību.

Plejādes, no kurām spožākā ir Alkione jeb Vērša Eta. Senatnē sauktas arī par Atlantīdām jeb Pavasara zvaigznēm. Latviešiem, iespējams, pazīstamākas ar nosaukumu Sietiņš. Alkione atrodas 0°07' Dvīņos. Pēc Ptolemaja, Plejādēm piemīt Mēness un Marsa daba. Tās saistās ar skaistumu, mīlestību, vīnu, svētkiem, bet, ja nav labi aspektētas (piemēram, savienojumā ar Saturnu) – arī izlaidību, izvirtību un dažādām pārmērībām.

Aldebarans jeb Vērša Alfa. Spožākā zvaigzne Vērša zvaigznājā, kā arī četrpadsmitā spožākā zvaigzne mūsu nakts debesīs. Mūsdienās, tāpat kā Alkione, atrodas 0°07' Dvīņos.

Aldebarans saukts arī par Vērša kreiso aci (Oculus Tauri asutrali). Arābiski – Al-Debaran, - sekotājs jeb Dieva Acs. Pēc Ptolemaja, Aldebaranam piemīt Marsa daba. Tas iemieso stingrību, spēku, drosmi, godīgumu. Labos aspektos piešķir godu un labklājību, taču bieži vien tā nemēdz būt ilgstoša. Līdzīgi Algolam konjunkcijā ar Sauli, Mēnesi vai Ascendentu vai VIII nama virsotni (slieksni), Aldebarans var nozīmēt arī vardarbīgu nāvi.

Rīgels jeb Oriona Beta. Spožākā zvaigzne Oriona zvaigznājā,  7. spožākā zvaigzne pie naksnīgajām debesīm.  Mūsdienās izpētīts, ka patiesībā Rīgels ir vairākkārtīga zvaigžņu sistēma, kurā ietilpst vismaz trīs zvaigznes.Atrodas 16°57' Dvīņos, uz Oriona kreisās kājas. Arābiski: Ridjl-Al-Jauza jeb Milža Kāja. Saukts arī par Jūras zvaigzni (Marinusaster). Pēc Ptolemaja, Rīgels iemieso Jupitera un Saturna īpašības, bet daži citi autori uzskata, ka tam piemīt Marsa un Jupitera daba. Pēc Robsona – labsirdība, gods, turība, slava, atzinība, izgudrotāja dotības. Taču slikti novietots, tas savam saimniekam var nozīmēt arī pārdrošību un neapdomību.

Betelgeize jeb Oriona Alfa. Atrodas 28°53' Dvīņos, uz Oriona labā pleca (DexterhumerusOrionis). devītā spožākā zvaigzne pie debesīm nakts laikā un otra spožākā zvaigzne Oriona zvaigznājā.  Šī sarkanīgā milzu zvaigzne tuvojas savas dzīves beigām un gatavojas eksplodēt kā pārnova (laiks, kas palicis līdz eksplozijai, tiek vērtēts dažādi — no miljona gadu līdz pat pieņēmumam, ka zvaigzne ir jau kļuvusi par pārnovu, tikai tās gaisma nav vēl nonākusi līdz Zemei). Ja Betelgeize kļūs par pārnovu, tās spožums var līdzināties pilna Mēness spožumam un zvaigzne būs labi redzama arī dienā.^[5] Pamazām dažu mēnešu laikā zvaigzne izdzisīs un pārstās būt redzama ar neapbruņotu aci. Tā kā Betelgeizes rotācijas ass nav vērsta pret Zemi, eksplozijas rezultātā radies gamma uzliesmojums neapdraudēs dzīvību uz Zemes. Arābiski – Ibt-Al-Jauza jeb Milža Plecs. Ptolemajs uzskatīja, ka Betelgeizei piemīt Marsa Un Merkura iedaba. Pēc Robsona – militāra veiksme, atzinība, pagodinājumi. Slikti aspektēta – vardarbīga nāve bultas vai lodes radīta ievainojuma rezultātā. Ja labi aspektēta – pēkšņa materiāla veiksme, kā, piemēram, laimests loterijā.

Sīriuss jeb Lielā Suņa Alfa. Atrodas 14°12' Vēzī. Visspožākā zvaigzne mūsu nakts debesīs un arī viena no Zemei vistuvākajām zvaigznēm, jo atrodas tikai 8,6 gaismas gadu attālumā no Saules sistēmas. Arī Sīriuss ir dubultzvaigzne – tas sastāv no lielā un spožā Sīriusa A un ļoti mazas baltas zvaigznes Sīriusa B, kas abi riņķo ap kopīgu smaguma centru. Saukta arī par Suņa Zvaigzni. Senie ēģiptieši Sīriusu pielūdza un pēc tā uzlēkšanas laika prognozēja Nīlas plūdus. Latvijā senāk Sīriuss saukts par Spuļģi. Nosaukums radies tādēļ, ka Sīriuss novērojams galvenokārt ziemā samērā zemu pie horizonta un tādos apstākļos zvaigzne mēdz stipri mirgot — spulgot. Dažreiz senos tautas novērojumos Spuļģis sajaukts ar Ausekli (Veneru), taču tajos mēdz būt norādīts, ka Auseklis bieži atrodas Mēness tuvumā, kas ar Spuļģi nevar būt. Kulšanas laikā Spuļģis (arī Sīrijs) parādās dažas stundas pirms saullēkta. Pēc Ptolemaja Sīriusam piemīt Marsa un Jupitera iedaba. Mūsdienu amerikāņu astrologs Toms Vellings raksta, ka tam piemītot Jupitera, Marsa un Veneras daba un tas saistās ar vardarbīgu un trauksmainu raksturu, biežām dusmu lēkmēm, lepnību.  Ja tas atrodas uz MC vai ir labi aspektēts ar planētām, tas var sniegt arī bagātību un atzinību.

Kastors jeb Dvīņu Alfa. 20°22' Vēzī. Pēc Ptolemaja, tam piemīt Merkura daba, bet pēc XV gadsimta Bohēmijas astrologa Cipriāna Leovica domām – Merkura un Jupitera daba. Intelekts, dotības jurisprudencē un rakstniecībā, gods, atzinība. Tomēr veiksme var arī strauji novērsties, jo īpaši ja stāvzvaigzne atrodas sliktos aspektos.