Saules-Mēness cik­li un as­pek­ti.

Cits skats uz la­bi zi­nā­mo

Rū­ta Kalniņa, spe­ci­āli «Prak­tis­ka­jai As­tro­lo­ģi­jai»

Tas, ka vi­sas no­ri­ses gan da­bā, gan cil­vē­ku dzī­vē ir cik­lis­kas, se­na­jām zem­kop­ju tau­tām bi­ja paš­sap­ro­tams. Mūs­die­nās esam pie­ra­du­ši in­ter­pre­tēt lai­ku un no­ti­ku­mus kā li­ne­āru pa­rā­dī­bu, no – līdz, un zi­nā­mā mē­rā no šā­das uz­tve­res nav iz­vai­rī­ju­sies arī kla­sis­kā Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­ja. Ta­ču ir jā­at­ce­ras, ka as­tro­lo­ģi­jas pa­ma­tu pa­mats ir tie­ši iz­prat­ne par cik­lu un jeb­kurš as­pekts – na­tā­lā kar­tē vai at­tie­cī­gā brī­ža tran­zī­tos – ir kā­da lie­lā­ka pla­nē­tu sav­star­pē­ja cik­la da­ļa. Nav «la­bu» vai «ļau­nu» as­pek­tu, ir ti­kai da­žā­das cik­la at­tīs­tī­bas sta­di­jas. Šo pie­eju – at­pa­kaļ pie sak­nēm – cen­tās at­dzī­vi­nāt XX gad­sim­ta sā­ku­ma un vi­dus ASV as­tro­lo­gi Ed­munds Džonss un vē­lāk Deins Rad­jers. Šis ska­tī­jums, ie­spē­jams, vai­rāk no­de­rēs as­trop­si­ho­lo­ģi­jā un mun­dā­no pro­ce­su iz­prat­nē, ma­zāk – ik­die­nas prog­nos­ti­kā.

Pla­nē­tu cikls kā vie­nots ve­se­lums

De­be­su ķer­me­ņi – Sau­le, Mē­ness, Mer­kurs, Marss, Ju­pi­ters, Sa­turns, Urāns, Nep­tūns un Plū­tons – no Ze­mes kā cen­tra rau­go­ties, sa­vā riņ­ķo­ju­mā lai­ku pa lai­kam sa­sto­pas kā­dā no zo­di­aka pun­ktiem, at­tā­li­nās un at­kal sa­sto­pas. Brī­di, kad pla­nē­tas sa­sto­pas, as­tro­lo­ģi­jā pie­ņemts dē­vēt par sa­vie­no­ju­mu jeb kon­jun­kci­ju, sa­vu­kārt brī­di, kad pla­nē­tas at­tā­li­nā­ju­šās ci­ta no ci­tas un at­ro­das pre­tē­jos de­be­su sfē­ras pun­ktos – par opo­zī­ci­ju. Pēc tam tās at­kal sāk tu­vi­nā­ties – līdz jaun­am sa­vie­no­ju­mam. Cik­li ir da­žā­da ga­ru­ma, lie­lo pla­nē­tu cik­li no vie­na sa­vie­no­ju­ma līdz nā­ka­ma­jam mēdz ilgt pat dau­dzus gad­sim­tus.

Mums vis­tu­vā­kais un ik­die­nā vi­sēr­tāk no­vē­ro­ja­mais, pro­tams, ir ar ne­ap­bru­ņo­tu aci de­be­sīs sa­ska­tā­mais Sau­les un Mē­ness cikls – no jaun­mē­ness līdz piln­mē­ne­sim un at­kal jaun­am jaun­mē­ne­sim. Cil­vē­ku ik­die­nas dzī­vē šis ir viens no gal­ve­na­jiem, ja ne pats gal­ve­nais cikls, jo ļo­ti sais­tīts ar dzī­vī­bas pa­mat­no­ri­sēm – pai­su­mi un bē­gu­mi oke­ānos no­tiek sa­ska­ņā ar Mē­ness cik­lu. Jau kopš ak­mens laik­me­ta cil­vē­ki ir vē­ro­ju­ši Mē­ness fā­zes un cen­tu­šies dzī­vot sa­ska­ņā ar šo da­bis­ko rit­mu.

Po­pas­tro­lo­ģi­jā iz­pla­tī­ti da­žā­di Mē­ness die­nu ka­len­dā­ri, kas skai­ta Mē­ness cik­la die­nas no Mē­ness lēk­ta līdz rie­tam – da­žas die­nas tiek uz­ska­tī­tas par gai­ša­jām, bet ci­tas – par sā­ta­nis­ka­jām die­nām. Da­ļa no tā vi­sa ir pa­au­džu pie­re­dzes uz­krā­ti em­pī­ris­ki no­vē­ro­ju­mi, bet ne­trūkst arī sa­vas tie­sas māņ­ti­cī­bas.

Kā­pēc un no ku­rie­nes tas viss ra­dies un – «kas lā­cī­tim vē­de­rā»?

Šeit ie­lū­ko­si­mies Sau­les – Mē­ness at­tie­cī­bu cik­lā, ta­ču šo cik­lis­ko mo­de­li var lie­tot arī jeb­ku­ru ci­tu pla­nē­tu cik­lu pē­tī­ša­nai – pie­mē­ram, ska­to­ties prog­re­sī­vā* Mē­ness gai­tu, vei­do­jot as­pek­tus ar prog­re­sī­vo Sau­li, prog­re­sī­vo Sa­tur­nu un ci­tām pla­nē­tām.

Ap­lū­ko­sim Sau­les un Mē­ness cik­lu kā se­cī­gu stās­tu, ku­rā viens as­pekts tur­pi­na un pa­pil­di­na ie­priek­šē­jo, vei­do­jot cik­lu kā vie­no­tu ve­se­lu­mu. Pie­vēr­sī­sim uz­ma­nī­bu ne ti­kai pla­šāk zi­nā­ma­jiem ma­žo­ra­jiem jeb lie­la­jiem as­pek­tiem (kon­jun­kci­ja, sek­stils, kvad­rāts, tri­gons, opo­zī­ci­ja), bet arī mi­no­ra­jiem jeb ma­za­jiem as­pek­tiem, ku­riem pa­ras­ti vel­tī ma­zāk vē­rī­bas, jo to «taus­tā­mā ie­dar­bī­ba» ir ma­zāk sa­jū­ta­ma.

Mē­ness: ie­el­pa un iz­el­pa

Cik­la pir­mo pus­i – augo­šā Mē­ness lai­ku – tē­lai­ni va­ram sa­lī­dzi­nāt ar ie­el­pu. Sa­vu­kārt cik­la ot­ro pus­i – lai­ku no piln­mē­ness ie­stā­ša­nās brī­ža līdz nā­ka­ma­jam jaun­mē­ne­sim – sa­lī­dzi­nām ar iz­el­pu, kad viss, kas ti­cis ie­el­pots, uz­krāts, sa­brie­dis, tiek iz­el­pots, iz­mests ap­kār­tē­jā vi­dē. Cik­la pir­ma­jā pus­ē uz­krā­tā ener­ģi­ja tiek at­brī­vo­ta. Cits tēls, ar ko sa­lī­dzi­nāt Mē­ness cik­lu, ir vil­nis – cik­la pir­ma­jā pus­ē tas pa­kā­pe­nis­ki ce­ļas, līdz sa­sniedz mak­si­mu­mu, bet piln­mē­ness brī­dī – lūst un iz­šļā­cas kras­tā, pa­kā­pe­nis­ki zau­dē­jot spē­ku.

 0 «Sēk­la». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 0 grā­du. Sa­vie­no­jums jeb kon­jun­kci­ja

Mē­ness un Sau­les sa­vie­no­jums vie­nā de­be­su pun­ktā no­tiek rei­zi 29,5 die­nās. No Ze­mes rau­go­ties, Mē­ness at­ro­das starp Zem­i un Sau­li, tā­pēc nav re­dzams – pret mums pa­vēr­sta tā tum­šā, Sau­les ne­ap­spī­dē­tā pus­e.

Šis ir jaun­ā cik­la ie­sā­kums – tiek ie­sē­ta jaun­a sēk­la. Mē­ness nav re­dzams, ta­ču tas tur ir. Dzimst pir­mais im­pulss, jaun­a, tī­ra ener­ģi­ja. Tie, ku­ri strā­dā ar sa­bi­āņu sim­bo­liem, ska­tās, tie­ši ku­rā no zo­di­aka grā­diem no­ti­cis jaun­ais sa­vie­no­jums, jo sēk­lā slēp­jas jaun­ā cik­la bū­tī­ba, glu­ži tā­pat kā ozo­la zī­lē po­ten­ci­āli slēp­jas ozols, ne­vis, pie­mē­ram, kļa­va.

As­pek­tu cik­la posms no 0 līdz 30 grā­diem at­bilst Aunam – pir­ma­jai zī­mei zo­di­akā­la­jā cik­lā.

 15 «Ide­ja». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 15 grā­du. Pus­e no se­mi­sek­sti­la

Ne­tve­rams, ab­strakts, vēl fi­zis­ki ne­iz­jū­tams brī­dis, kad sāk de­fi­nē­ties jaun­ā cik­la ide­ja, «par ko būs stāsts». Vēl re­dzams nav ne­kas – sēk­la at­ro­das aug­snē, ta­ču tā jau ir sā­ku­si dīgt. Ja šis būs stāsts par at­tie­cī­bām, tad ša­jā brī­dī tas ir pir­mais vēl ne­ap­zi­nā­tais ska­tiens, kurš bie­ži vien pār­slīd pār­i nu­le sa­stap­ta­jam cil­vē­kam, kurš pa­gai­dām vēl ne ar ko ne­iz­da­lās dau­dzu ci­tu ie­lās sa­stap­tu cil­vē­ku star­pā.

30 «Sa­jū­ta». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 30 grā­du. Se­mi­sek­stils

Sēk­la iz­dīgst, pirm­ie as­ni pa­rā­dās virs­pu­sē – ša­jā cik­la brī­dī pa­ras­ti pir­mo rei­zi ie­rau­gām traus­lo šau­ro jaun­mē­ness sir­pī­ti sau­lrie­ta de­be­sīs. Pirm­ā sa­jū­ta, ka pa­rā­dī­ju­sies jaun­a ener­ģi­jas plūs­ma – vēl ļo­ti vā­ra, vieg­li gais­to­ša, tā­pēc se­mi­sek­sti­lu tra­di­ci­onā­li pie­ņemts ie­da­līt pie mi­no­ra­jiem jeb ma­za­jiem as­pek­tiem.

As­pek­tu cik­la posms no 30 līdz 60 grā­diem at­bilst Vēr­ša zī­mei. Tas at­bilst Vēr­ša zī­mes bū­tī­bai – sa­jū­tas, to ne­tve­ra­mais vir­mo­jums, aug­ša­na, vei­ci­nā­ša­na.

36 «Pirm­ā kus­tī­ba». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 36 grā­di. Se­mik­vin­tils jeb de­cils

Smal­kais jaun­ā Mē­ness sir­pī­tis sā­cis augt. Jaun­ā cik­la sa­jū­ta – šis vā­rais aro­māts – sāk iz­ples­ties un augt. Sa­jū­tam, ka ne­no­tve­ra­mais «kaut kas» sa­kus­tē­jies.

 45 «Pirm­ā krī­ze». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 45 grā­di. Se­mik­vad­rāts

Jaun­ais spēks, kas ie­nā­cis dzī­vē līdz ar cik­la sā­ku­mu, sāk se­vi pie­teikt. Se­mik­vad­rāts jeb pus­kvad­rāts ie­zī­mē pir­mo, vēl gan sa­mē­rā vā­ji iz­teik­to cik­la krī­zi. Vairs nav ie­spē­jams ig­no­rēt jaun­o sa­jū­tu, ap­zi­ņa at­ve­ras šim vēl ne­zi­nā­ma­jam sā­ku­mam.

 60 «Ie­rau­dzī­ša­na». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 60 grā­du. Sek­stils

Viens no t.s. ma­žo­ra­jiem jeb lie­la­jiem as­pek­tiem. Ša­jā brī­dī no­tiek ie­rau­dzī­ša­na, pirm­ā pa īs­tam ap­zi­nā­tā sa­ska­re ar jaun­o pro­ce­su – līdz šim brī­dim tas bi­jis sa­jū­tu lī­me­nī. Ja mū­su stāsts vēs­ta par mī­lē­tā­jiem, tad ša­jā brī­dī vi­ņi pir­mo rei­zi ap­zi­nā­ti ie­rau­ga – pie­vērš uz­ma­nī­bu – viens ot­ru.

Šis as­pekts de­fi­nē as­pek­tu cik­la Dvī­ņu pos­mu un ir sais­tīts ar jaun­ās dzī­ves si­tu­āci­jas in­for­ma­tī­vo ap­gū­ša­nu – ie­rau­gām, uz­zi­nām jaun­ā pa­zi­ņas vār­du, ad­re­si.

72 «In­te­re­se». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 72 grā­di. Kvin­tils

Pa­rā­dās in­te­re­se par jaun­o si­tu­āci­ju. Kvin­tils ne­re­ti tiek dē­vēts par «ra­do­šo as­pek­tu», jo te mēs uz­zi­nām vai­rāk, sā­kam vir­zī­ties jaun­ās si­tu­āci­jas vir­zie­nā. To­mēr jaun­ā si­tu­āci­ja vēl nav ener­ģē­tis­ki sais­to­ša, jaun­ie­pa­zī­tais cil­vēks ir ti­kai pa­zi­ņa, ne­vis mī­ļo­tais.

Arī kvin­tils ir viens no mi­no­ra­jiem as­pek­tiem.

 

90 «Sliek­snis». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 90 grā­du. Kvad­rāts

Mē­ness sir­pis de­be­sīs vairs nav sir­pis, bet gan pre­cī­zi pus­e ap­ļa. Tau­tā šo brī­di pie­ņemts dē­vēt par «fā­žu mai­ņu». Ar šo brī­di jaun­ais cikls kļūst ener­ģē­tis­ki sais­tošs – no­tiek re­āla ie­eja jaun­ajā si­tu­āci­jā. 90 grā­di ir lū­zu­ma brī­dis. Tiek pār­kāpts sliek­snis. Šis brī­dis ar­vien pār­bau­da, cik ga­ta­vi esam ie­slēg­ties un dar­bo­ties prin­ci­pi­āli jaun­ās si­tu­āci­jās, un tā ir pirm­ā lie­lā cik­la krī­ze. As­tro­lo­ģi­jā tra­di­ci­onā­li kvad­rā­ta as­pekts starp jeb­ku­rām di­vām pla­nē­tām tiek uz­ska­tīts par di­na­mis­ku, kri­tis­ku, kon­flik­tus rai­so­šu, «slik­tu». Pro­tams, jo ie­ie­ša­na jaun­ā si­tu­āci­jā ar­vien mēdz būt sais­tī­ta ar ve­co sa­išu ga­lī­gu sa­rau­ša­nu. Ta­ču ne vien­mēr no «fā­žu mai­ņas» jā­gai­da kon­flik­ti un ne­ga­dī­ju­mi – tie no­tiek ti­kai tad, ja kram­pjai­ni tu­ra­mies pie ve­ca­jām dzī­ves struk­tū­rām un ne­spē­jam pār­val­dīt jaun­iep­lūs­to­šo ener­ģi­ju.

Šis as­pekts de­fi­nē cik­la Vē­ža pos­mu un sais­tīts ar ener­ģē­tis­ku ie­sak­ņo­ša­nos jaun­ajās dzī­ves struk­tū­rās.

108 «Orien­tē­ša­nās». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 108 grā­di. Tri­de­cils

Te sa­pro­tam, ka esam ie­nā­ku­ši kā­dā jaun­ā tel­pā. Dur­vis uz ve­co ir aiz­vē­ru­šās, un jā­sāk orien­tā­ci­ja jaun­ajos no­sa­cī­ju­mos, tē­lai­ni iz­sa­ko­ties – laist sak­nes. Sa­pro­tam, ka pa­zi­ņa vairs nav glu­ži pa­zi­ņa, ka šis cil­vēks pēk­šņi ir kļu­vis ar kaut ko īpašs. Bet ar ko? Kas viņš mums būs?

Viens no mi­no­ra­jiem as­pek­tiem.

120 «Ie­mī­lē­ša­nās». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 120 grā­du. Tri­gons

Šis mēdz būt viens no pa­tī­ka­mā­ka­jiem cik­la pun­ktiem. Ie­mī­lē­ša­nās sa­jū­ta – jaun­ais pa­zi­ņa ir kļu­vis par mī­ļo­to. Ener­ģi­jas cir­ku­lē pa­tī­ka­mi un brī­vi. Ne vel­ti tri­gons tiek uz­ska­tīts par vie­nu no «po­zi­tī­vā­ka­jiem» as­pek­tiem. «Ģīm­jug­rā­ma­tas» pro­fi­lā lep­ni ie­lie­kam at­zī­mi «at­tie­cī­bās». Ta­ču tik­pat la­bi jaun­ais pa­zi­ņa var būt kļu­vis arī vien­kār­ši par drau­gu vai arī ie­naid­nie­ku, resp. – šā as­pek­ta bū­tī­ba ir tā, līdz tam ne­no­tve­ra­mais «jaun­ais» ir kļu­vis par de­fi­nē­tām at­tie­cī­bām.

As­pekts, kurš ie­zī­mē Lau­vas pos­mu cik­lā un sais­tīts ar jaun­ās si­tu­āci­jas iz­bau­dī­ša­nu, ap­zi­nā­ša­nu un pār­val­dī­ša­nu. Viens no ma­žo­ra­jiem as­pek­tiem.

135 «Šķē­res». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 135 grā­di. Ses­kvik­vad­rāts

Tā kā nu esam ap­zi­nā­ju­šies, ka esam «in lo­ve», tad ener­ģis­ki tiek cir­stas nost pa­gāt­nes pa­lie­kas – ve­cie kon­tak­ti, ja tā­di vēl ir, no so­ci­āla­jiem tīk­liem at­drau­go­ti ie­priek­šē­jie mī­ļā­kie. Arī šis, līdz­īgi kā 45 grā­du as­pekts jeb pus­kvad­rāts, tiek uz­ska­tīts par vie­nu no mi­no­ra­jiem krī­zes as­pek­tiem – glu­ži kā ar šķē­rēm tiek no­griezts nost viss sa­vu lai­ku pār­dzī­vo­ju­šais.

144 «Uz priekš­u». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 144 grā­di. Bik­vin­tils jeb du­bult­kvin­tils

Jaun­ā si­tu­āci­ja liek do­ties tā­lāk ne­zi­nā­ma­jā – un bie­ži vien tas ir gan vi­li­no­ši, gan arī bie­dē­jo­ši. Šis ne­lie­lais, bet to­mēr bū­tis­kais mi­no­rais as­pekts rā­da mū­su spē­ju tur­pi­nāt jaun­ās at­tie­cī­bas, do­ties uz priekš­u.

150 «Darbs un at­bil­dī­ba». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 150 grā­du. Kvin­konss

In­te­re­san­ti, ka da­ži Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­jas no­vir­zie­ni kvin­kon­su pie­skai­ta pie ma­žo­ra­jiem, da­ļa – pie mi­no­ra­jiem as­pek­tiem, tur­klāt arī nav īs­tas vie­no­tī­bas uz­ska­tā par to, vai tas pie­skai­tāms «la­ba­jiem» vai «slik­ta­jiem» as­pek­tiem – kvin­kon­sa «da­ba» var iz­paus­ties ļo­ti da­žā­di. Ie­mī­lē­ša­nās pe­ri­odam ag­ri vai vē­lu ir jā­bei­dzas – un tas var ne­būt pa­tī­ka­mi. Iz­rā­dās, jaun­ajā si­tu­āci­jā ne­va­rēs ti­kai prie­cā­ties un bau­dīt, te būs arī jā­strā­dā. Te mēs sa­sto­pa­mies ar fak­tu, ka ie­mī­ļo­ta­jam, iz­rā­dās, pie­mīt da­žā­di trū­ku­mi, ka jaun­ās at­tie­cī­bas ne­vei­do­jas «pa­šas no se­vis», kā tas šķi­ta uz 120 grā­diem. Ja šis ir stāsts par ie­mī­ļo­ta­jiem, tad te vi­ņiem pēc «skais­tā gai­dī­ša­nas lai­ka» pa­rā­dās pa­vi­sam kon­krēts bērns, kurš nak­tīs brēc un pra­sa ēst. Si­tu­āci­ja sāk pie­pra­sīt ap­zi­nā­tu dar­bu, ie­zī­mē­jas no­teikts ik­die­nas ru­tī­nas loks. Iz­gais­mo­jas tās lie­tas, kas kaut kā­dā vei­dā šķiet ne­pil­nī­gas, kas pra­sa uz­la­bo­ju­mus, ar ko mums dzī­vē jā­strā­dā.

Kvin­konss ie­va­da Jau­na­vas pe­ri­odu cik­lā un tiek sais­tīts ar rū­pēm, dar­bu, at­bil­dī­bu.

 

165 «Dzī­ves kom­pro­miss». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 165 grā­di. Kvin­di­cils

Šis ne­lie­lais, vā­ji iz­teik­tais mi­no­rais as­pekts pār­bau­da mū­su spē­ju strā­dāt, būt uz­cī­tī­giem, pil­nī­bā kon­cen­trēt ap­zi­ņu uz da­rā­mo dar­bu. Zvaig­žņu vie­tā mī­ļo­tais mums ir pie­dā­vā­jis ne­tī­ru auti­ņu un trau­ku kau­dzes, bet mēs spē­jam tikt ga­lā un pie­ņe­ma­mies spē­kā. Ir sa­sniegts kom­pro­miss starp gri­bē­to un sa­snieg­to. Bries­to­šais Mē­ness disks ir jau gan­drīz apaļš – vēl ne­daudz pū­ļu, un var­būt aiz ērk­šķu kau­dzes to­mēr ir zvaig­znes?

180 «Re­ali­zā­ci­ja». At­tā­lums starp pla­nē­tām – 180 grā­du, vis­lie­lā­kais ie­spē­ja­mais. Opo­zī­ci­ja

Piln­mē­ness disks ir ne­vai­no­ja­mi apaļš – tā­lāk pie­augt vairs nav kur. Ja par cik­la ie­sā­ku­mu jeb jaun­mē­ne­si ru­nā­jām kā par «zī­li», tad te sa­sto­pa­mies ar pil­nī­bā iz­au­gu­šu ozo­lu – tam ir za­ri, sak­nes, la­pas, mi­za utt. Jaun­ā si­tu­āci­ja ir se­vi vi­sā pil­nī­bā iz­li­ku­si uz ska­tu­ves, kas ir iz­vei­do­jies, tas iz­vei­do­jies. Te ir gan ērk­šķi, gan zvaig­znes, viss ko­pā. Ja spē­jam dzī­vē pil­nī­bā se­vi re­ali­zēt, tad vis­bie­žāk tās to­mēr ir «zvaig­znes» – pil­nī­bas, ve­se­lu­ma ap­zi­ņa, dzī­ves zvaig­žņu stun­da. Vil­nis ir sa­snie­dzis sa­vu augst­āko pun­ktu, un mēs kā sēr­fo­tā­ji tu­ra­mies tā virs­pu­sē. Ja cik­la pir­ma­jā pus­ē esam uz­krā­ju­ši, tad te jā­sāk at­dot no uz­krā­tās pil­nī­bas. Bie­ži vien, vē­ro­jot, kā da­žā­di dzī­ves no­ti­ku­mi no­ri­si­nās Mē­ness cik­la lai­kā, va­ram se­ci­nāt, ka si­tu­āci­jas, kas līdz tam ir vei­do­ju­šās, vai­ro­jot sprie­dzi, pie 180 grā­diem sāk ri­si­nā­ties, ie­gūst pa­āt­ri­nā­ju­mu un no­ti­ku­mi sāk plūst pa­āt­ri­nā­ti – līdz­īgi kā lūs­to­šais vil­nis brā­žas uz priekš­u un sēr­fo­tā­jam ir sva­rī­gi ne­vai­no­ja­mi no­tu­rē­ties uz tā. Tau­tā piln­mē­ness bie­ži tiek uz­ska­tīts par kaut ko ne­ga­tī­vu, tra­ci­no­šu, brī­di, kad virs­pu­sē iz­nāk vi­sā­di tra­kie, kad past­ip­ri­nā­ti no­tiek ne­ga­dī­ju­mi. Bet ne jau vil­nis ir vai­nīgs pie sēr­fo­tā­ja no­slīk­ša­nas – vai­na būs sēr­fo­tā­ja ne­spē­jā sa­just viļ­ņa kus­tī­bu un plū­de­ni se­kot tai.

Opo­zī­ci­ja ie­zī­mē cik­la Sva­ru pos­mu cik­lā, kad ie­zī­mē­jas pra­sī­ba pēc līdz­sva­ra sa­gla­bā­ša­nas piln­mē­ness at­brī­vo­tās ener­ģi­jas plūs­mā.

*

Pla­nē­tu cik­la ot­ra pus­e ir laiks, kad uz­krā­tā ener­ģi­ja at­brī­vo­jas – aiz­tu­rē­tais sprie­gums iz­lā­dē­jas, un no­tiek uz­krā­tās ener­ģi­jas re­ali­zā­ci­ja.

180 «Re­ali­zā­ci­ja». At­tā­lums starp pla­nē­tām 180 grā­du – vis­lie­lā­kais ie­spē­ja­mais. Opo­zī­ci­ja

Piln­mē­ness disks ir ne­vai­no­ja­mi apaļš – tā­lāk pie­augt vairs nav kur. Ja par cik­la ie­sā­ku­mu jeb jaun­mē­ne­si ru­nā­jām kā par «zī­li», tad te sa­sto­pa­mies ar pil­nī­bā iz­au­gu­šu ozo­lu – tam ir za­ri, sak­nes, la­pas, mi­za utt. Jaun­ā si­tu­āci­ja ir se­vi vi­sā pil­nī­bā iz­li­ku­si uz ska­tu­ves, kas ir iz­vei­do­jies, tas iz­vei­do­jies. Te ir gan ērk­šķi, gan zvaig­znes, viss ko­pā. Ja spē­jam dzī­vē pil­nī­bā se­vi re­ali­zēt, tad vis­bie­žāk tās to­mēr ir «zvaig­znes» – pil­nī­bas, ve­se­lu­ma ap­zi­ņa, dzī­ves zvaig­žņu stun­da. Vil­nis ir sa­snie­dzis sa­vu augst­āko pun­ktu, un mēs kā sēr­fo­tā­ji tu­ra­mies tā virs­pu­sē. Ja cik­la pir­ma­jā pus­ē esam uz­krā­ju­ši, tad te jā­sāk at­dot no uz­krā­tās pil­nī­bas. Bie­ži vien, vē­ro­jot, kā da­žā­di dzī­ves no­ti­ku­mi no­ri­si­nās Mē­ness cik­la lai­kā, va­ram se­ci­nāt, ka si­tu­āci­jas, kas līdz tam ir vei­do­ju­šās, vai­ro­jot sprie­dzi, pie 180 grā­diem sāk ri­si­nā­ties un no­ti­ku­mi sāk plūst pa­āt­ri­nā­ti – līdz­īgi kā lūs­to­šais vil­nis brā­žas uz priekš­u, un sēr­fo­tā­jam ir sva­rī­gi ne­vai­no­ja­mi no­tu­rē­ties uz tā. Daž­kārt tas ne­iz­do­das – tā­pēc tau­tā piln­mē­ness bie­ži tiek uz­ska­tīts par kaut ko ne­ga­tī­vu, tra­ci­no­šu, brī­di, kad ban­go emo­ci­jas un no­tiek vai­rāk ne­ga­dī­ju­mu.

Opo­zī­ci­ja ie­zī­mē Sva­ru pos­mu cik­lā, kad vei­do­jas pra­sī­ba pēc līdz­sva­ra sa­gla­bā­ša­nas piln­mē­ness at­brī­vo­tās ener­ģi­jas plūs­mā.

165 II «Līdz­svars». At­tā­lums starp pla­nē­tām 165 grā­di, ta­ču at­šķi­rī­bā no cik­la pirm­ās pus­e, tās at­kal ir sā­ku­šas sa­tu­vi­nā­ties. Tā­pēc as­tro­lo­gi bie­ži vien sauc ot­rā pus­cik­la as­pek­tus par t.s. ie­ejo­ša­jiem. Šis tā­tad bū­tu – ie­ejo­šais kvin­di­cils.

As­pekts, kurš pār­bau­da mū­su spē­ju no­tu­rē­ties uz viļ­ņa. Ne jau vil­nis ir vai­nīgs pie sēr­fo­tā­ja no­slīk­ša­nas – vai­na būs sēr­fo­tā­ja ne­spē­jā sa­just viļ­ņa kus­tī­bu un plū­de­ni se­kot tai. Līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la 165 grā­du as­pek­tam arī šis ir mi­no­rais as­pekts. Sa­vā zi­ņā vi­si ot­rā pus­cik­la as­pek­ti ir līdz­īgi sa­viem «ie­ejo­ša­jiem» brā­ļiem no cik­la pirm­ās pus­es, ta­ču at­šķi­ras ener­ģi­jas plūs­mas vir­ziens – ot­rā pus­cik­la as­pek­ti sais­tī­ti ne­vis ar jaun­as ener­ģi­jas ie­plū­ša­nu, bet gan šīs jau ie­plū­du­šās ener­ģi­jas «ap­gū­ša­nu» un pār­vei­do­ša­nu.

150 II «Vir­ziens». At­tā­lums starp pla­nē­tām 150 grā­du. Ie­ejo­šais kvin­konss.

Brī­dis, ku­rā jā­ie­rau­ga, kurp vērst piln­mē­ness at­brī­vo­to ener­ģi­jas plūs­mu. Ru­nā­jot līdz­ībās – šeit jā­sap­rot, ko ie­sākt ar iz­au­gu­šo ozo­lu: pār­strā­dāt par ska­pi, gul­tu, ku­ģi vai iz­vei­dot no tā tū­ris­ma ob­jek­tu?

Ie­ejo­šais kvin­konss ie­va­da Skor­pi­ona pos­mu cik­lā, kurš sais­tīts ar ie­dzi­ļi­nā­ša­nos un trans­for­mā­ci­jas uz­sāk­ša­nu.

144 II «Ie­dzi­ļi­nā­mies». At­tā­lums starp pla­nē­tām 144 grā­di. Ie­ejo­šais bik­vin­tils.

Ir sā­ku­sies kus­tī­ba «do­ta­jā vir­zie­nā», un tas at­ka­rī­bā no mū­su sa­ga­ta­vo­tī­bas ša­jā cik­lā var būt arī diez­gan ne­pa­tī­kams brī­dis. Var ras­ties sa­jū­ta, ka slīk­stam, grim­stam kā­dā ne­sa­pro­ta­mā, jaun­ā si­tu­āci­jā. Ro­das spie­diens ie­dzi­ļi­nā­ties ap­stāk­ļos un veikt trans­for­mā­ci­ju, tē­lai­ni iz­sa­ko­ties – sākt zā­ģēt ozo­lu, lai no tā uz­bū­vē­tu, pie­mē­ram, ku­ģi. 144 II uz­rā­da mū­su spē­ju ie­dzi­ļi­nā­ties. Līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la 144 grā­du as­pek­tam šis ir mi­no­rais as­pekts.

135 II «SOS!» At­tā­lums starp pla­nē­tām 135 grā­di. Ie­ejo­šais ses­kvik­vad­rāts.

Šis ir brī­dis, kad vai nu tie­šām no­slīk­stam, vai arī trans­for­mē­ja­mies un pār­ejam jaun­ā kva­li­tā­tē. Ja šis as­pekts pa­rā­dās prog­re­sī­vā Mē­ness cik­lā ar Sau­li, Sa­tur­nu vai ci­tām pla­nē­tām, tad ie­spē­jams pa­tie­šām aiziet no dzī­ves. Nā­ve ir dzī­ves vis­lie­lā­kā trans­for­mā­ci­ja. Ru­nā­jot par tran­zī­to Mē­ness/Sau­les cik­lu – tam vie­nam pa­šam nav pa spē­kam «iz­rai­sīt» kā­da cil­vē­ka aizie­ša­nu no šīs pa­sau­les, lai tas no­tik­tu, ir jā­sak­rīt vai­rā­kiem t.s. nā­ves ris­ka fak­to­riem gan kon­krē­tā cil­vē­ka na­tā­la­jā kar­tē, gan prog­re­si­jās.

Līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la 135 grā­du as­pek­tam šis ir viens no mi­no­ra­jiem krī­zes as­pek­tiem.

120 II «Jaun­as per­spek­tī­vas». At­tā­lums starp pla­nē­tām 120 grā­du. Ie­ejo­šais tri­gons.

Ja esam spē­ju­ši veik­smī­gi trans­for­mē­ties, tad šeit ie­rau­gām sa­vas jaun­ās per­spek­tī­vas. Ozols ar trok­sni un dū­miem no­zā­ģēts, nu plā­no­jam, kā smu­ki tai­sī­sim augš­ā jaun­o ku­ģi, prie­cā­jo­ties par gau­mī­go di­zai­na ri­si­nā­ju­mu. Līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la tri­go­nam arī šis pa­ras­ti ir viens no cik­la pa­tī­ka­mā­ka­jiem brī­žiem. Te jā­ap­gūst jauns ska­tī­jums, jaun­as zi­nā­ša­nas, iz­prat­ne, re­dzē­jums.

120 II ie­zī­mē Strēl­nie­ka pos­mu cik­lā un ir viens no ma­žo­ra­jiem as­pek­tiem.

108 II «At­klās­me». At­tā­lums starp pla­nē­tām 108 grā­di. Ie­ejo­šais tri­de­cils.

Mi­no­rais as­pekts, kurš at­klāj mū­su spē­ju vei­dot jaun­u iz­prat­ni. Bie­ži vien dzī­vē esam sa­sta­pu­šies ar si­tu­āci­jām, kad pēc sa­rež­ģī­ta un grū­ta dzī­ves pos­ma, kas sais­tīts ar kā­dām pār­mai­ņām – šķir­ša­nos vai tu­vi­nie­ka nā­vi, pēk­šņi at­klā­jam, ka no­ti­ku­šais mūs nav no­ga­li­nā­jis, bet gan nā­cis par la­bu, lie­kot sa­prast kaut ko jaun­u par dzī­ves vēr­tī­bām. Tas arī ir šis 108 II at­skār­smes brī­dis.

90 II «Va­ras pār­ņem­ša­na». At­tā­lums starp pla­nē­tām 90 grā­du. Ie­ejo­šais kvad­rāts.

Līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la kvad­rā­ta as­pek­tam arī ie­ejo­šais kvad­rāts ir viens no cik­la gal­ve­na­jiem krī­zes un lū­zu­ma brī­žiem. Šis ir cik­la brī­dis, kas sais­tās ar spē­ju pār­ņemt pil­nī­gu kon­tro­li pār si­tu­āci­ju. Lai jaun­bū­vē­ja­mais ozol­ko­ka ku­ģis iz­nāk­tu tie­ši tāds, kāds bi­jis ie­ce­rēts, lai tas spē­tu no­tu­rē­ties uz ūdens, lai mēs to spē­tu va­dīt. Tas, pro­tams, sais­tās ar kon­flik­tiem – ja pie­trūkst paš­pār­lie­ci­nā­tī­bas, gri­bas, ener­ģi­jas.

Šis ma­žo­rais as­pekts ie­zī­mē Me­žā­ža pos­mu cik­lā, kurš sais­tīts ar va­ras – ide­ju ma­te­ri­ali­zā­ci­jas, no­tie­ko­šā kon­tro­les un gri­bas pro­ce­siem.

72 II «Iz­pē­te». At­tā­lums starp pla­nē­tām 72 grā­di. Ie­ejo­šais kvin­tils.

Mi­no­rais as­pekts, kurš līdz­īgi sa­vam pirm­ā pus­cik­la brā­lim sais­tās ar ra­do­šu­mu un ino­vā­ci­ju. Ti­kai šeit at­šķi­rī­bā no cik­la pirm­ās pus­es tas sais­tās ar ap­gū­tās pie­re­dzes ma­te­ri­ali­zā­ci­ju. Tā sa­kot, vei­do­jam, krā­so­jam jaun­o ku­ģi, ap­gūs­tam tā va­dī­ša­nu.

60 II «Kap­tei­nis». At­tā­lums starp pla­nē­tām 60 grā­du. Ie­ejo­šais sek­stils.

Līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la brā­lim šis ma­žo­rais as­pekts tra­di­ci­onā­li skai­tās viens no har­mo­nis­ka­jiem jeb lab­vē­lī­ga­jiem as­pek­tiem. Esam ie­gu­vu­ši spē­ju pil­nī­bā pār­val­dīt šā cik­la do­to ener­ģi­ju – no zī­les iz­au­dzē­to ozo­lu esam sek­mī­gi pār­strā­dā­ju­ši ku­ģī – un esam ie­mā­cī­ju­šies to va­dīt. Šis cik­la brī­dis to arī pār­bau­da – va­dīt­spē­ju, spē­ju me­ne­džēt, tikt ga­lā «pa jaun­am».

60 II ie­zī­mē Ūdens­vī­ra pos­mu cik­lā – va­dīt­spē­ja, ino­vā­ci­ja.

45 II «At­rai­sī­ša­nās». At­tā­lums starp pla­nē­tām 45 grā­di. Ie­ejo­šais se­mik­vad­rāts jeb pus­kvad­rāts.

Līdz­īgi pir­ma­jam 45 grā­du as­pek­tam šis ir viens no mi­no­ra­jiem krī­zes as­pek­tiem. Ku­ģis ga­tavs, braukt pro­tam, pār­val­dām. Ko tā­lāk? Ša­jā brī­dī cikls «lūst» – kļūst skaidrs, ka tas vēl nav viss, ka ir jā­būt kaut kam vēl – bet kam? At­šķi­rī­bā no pirm­ā pus­cik­la 45 grā­diem – «ie­ie­ša­nas krī­zes» – šī ir «aizie­ša­nas krī­ze». Ir jā­spēj at­rai­sī­ties no pie­ķer­ša­nās va­re­nā kap­tei­ņa lo­mai, šim vie­nam cik­lam. Ku­ģis var iet bo­jā. Arī šis bie­ži vien ir viens no «aizie­ša­nas» as­pek­tiem, līdz­īgi 135 II. Ja ne­spē­jam at­rai­sī­ties, tad aize­jo­šais cikls, tā spē­kam iz­sīk­stot, pa­rauj mūs līdz­i.

36 II «Aizie­ša­na». At­tā­lums starp pla­nē­tām 36 grā­di. Ie­ejo­šais se­mik­vin­tils jeb de­cils.

Mi­no­rais as­pekts, kurš līdz­īgi pirm­ā pus­cik­la brā­lim ir te­ju ne­tve­rams, bet bū­tisks. Sa­di­lu­šais ve­cā Mē­ness sir­pī­tis de­be­sīs tū­liņ pa­zu­dīs ska­tie­nam. Sa­jū­ta, ka ve­cais aiziet, at­tā­li­nās. Sa­jū­tam, ka aiz va­re­nā «kap­tei­ņa» lo­mas ir vēl kaut kas, kā­da ci­ta, iek­šē­ja bū­tī­ba.

30 II «Spēks». At­tā­lums starp pla­nē­tām 30 grā­du. Ie­ejo­šais se­mi­sek­stils.

Mē­ness sir­pis pa­zu­dis, ie­stā­ju­šās tum­šās tuk­šā Mē­ness nak­tis, ko tra­di­ci­onā­li mēdz dē­vēt par He­ka­tes nak­tīm. Sen­grie­ķu mi­to­lo­ģi­jā He­ka­te bi­ja vie­na no t.s. Aī­da jeb pa­ze­mes val­stī­bas die­vī­bām, kas tra­di­ci­onā­li sais­tī­jās gan ar bur­ves­tī­bām un ma­ģi­ju, gan ar krust­ce­lēm – pla­šā­kā no­zī­mē krust­ce­ļa si­tu­āci­jām dzī­vē. Se­nie grie­ķi iz­tē­lo­jās He­ka­ti kā jaun­u sie­vie­ti ar di­vām ie­deg­tām lā­pām ro­kās – vi­ņa sa­gai­dī­ja mi­ru­šo val­stī­bā no­nā­ku­šos un pa­va­dī­ja tos ce­ļā pie tās vald­nie­ka Aī­da, ap­gais­mo­jot ce­ļu.

Uz 30 II mums jā­ie­gūst šis iek­šē­jais ma­ģis­kais spēks, aize­jo­šā cik­la pa­tie­sais re­zul­tāts – ja šis ir bi­jis stāsts par zī­li, ozo­lu un ku­ģi, tad šeit ir ru­na par to, ka esam ie­mā­cī­ju­šies, ie­gu­vu­ši spē­ju no zī­les iz­au­dzēt ozo­lu un uz­bū­vēt ku­ģi. Lai arī kon­krē­tās ma­te­ri­ālās lie­tas – ku­ģa – mums vairs nav, līdz ar dil­sto­šo Mē­ne­si tas ir aiz­gā­jis ne­bū­tī­bā, to­mēr mums ir ie­gu­vums – šis spēks.

As­pekts ie­zī­mē Ziv­ju pos­mu cik­lā – spē­ja būt vie­nat­nē, at­sa­ko­ties no ār­ējā.

15 II «Ma­ģis­kais brī­dis». At­tā­lums starp pla­nē­tām 15 grā­du. Pus­e se­mi­sek­sti­la.

Līdz­īgi cik­la pirm­ās pus­es 15 grā­du as­pek­tam arī šis ir ļo­ti ab­strakts, fi­zis­ki ne­iz­jū­tams brī­dis. Da­žos no «Mē­ness die­nu» ka­len­dā­riem fi­gu­rē t.s. ma­ģis­kā 30. Mē­ness die­na, kas te ir, te nav – kā ku­rā cik­lā –, un šī die­na tra­di­ci­onā­li tiek sais­tī­ta ar mī­les­tī­bu, grē­ku no­žē­lu, pie­do­ša­nu, un ta­jā ie­spē­jams ar lūg­ša­nām «uz­la­bot kar­mu». Ta­ču šāds brī­dis to­mēr ir kat­rā cik­lā – brī­dis, kad it kā «ne­kā nav», ir ti­kai tuk­šums, po­ten­ci­ali­tā­te. Tē­lai­ni šo brī­di var sa­lī­dzi­nāt ar el­pas aiz­tu­rē­ša­nu pirms jaun­as ie­el­pas. Esam ga­ta­vi ie­ņemt nā­ka­mo sēk­lu – jaun­o cik­lu.

_

Autortiesības @Mediju Nams. Pārpublicēšana tikai ar izdevniecības atļauju.

 

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

515 iesaka šo blogu

Balsot