AUNS. Astroloģijā, kultūrā, reliģijā

Ingrīda Beķere

filoloģijas maģistre, speciāli «Praktiskajai Astroloģijai»

Auns ir zodiaka apļa dzīvnieku un tēlu vadonis, kurš izceļas ar savu temperamentu, dinamiku un vēlmi būt pirmajam. Katru gadu līdz ar pavasara iestāšanos viņš aizsāk jauno zodiaka ciklu, vedot aiz sevis pārējos. Arī kultūrā un mākslā, arīdzan kristietībā šim tēlam ir sava vieta.

Zvaigznāji un zodiaka zīmes

Babilonijā astronomiskās parādības sāka pētīt ap 2500. gadu p.m.ē., taču īpaši astronomija uzplauka 7. gs. p.m.ē., kad babiloniešu astronomi ieviesa debess ekliptikas joslas dalījumu divpadsmit zodiaka sektoros. Viņi atklāja arī 19 gadus garo Mēness un Saules kustības ciklu, kas deva iespēju saskaņot Mēness kalendāru ar Saules kalendāru.

Savukārt Senajā Ēģiptē astronomiju sāka pētīt pēc 3000. gada p.m.ē. Šīs valsts saimniecībā ļoti nozīmīga bija Nīla ar tās ikgadējiem plūdiem, kas nodrošināja zemes auglību. Lai tos paredzētu jau laikus, ēģiptiešu astronomi pievērsās Saules kalendāra izveidei. Ēģiptieši centās pilnveidot savas zināšanas astronomijā, tāpēc lūkojās pēc Babilonijas atklājumiem astronomijā, pārņēma zodiaka sistēmu un vairākus citus astroloģijas principus.

Mūsdienās zodiaka zīmes atbilst 12 zodiaka zvaigznājiem, kas novietoti gar ekliptiku – Saules ceļu debesīs. Zodiaka aplī ietilpst Auna, Vērša, Dvīņu, Vēža, Lauvas, Jaunavas, Svaru, Skorpiona, Strēlnieka, Mežāža, Ūdensvīra un Zivju zodiaka zīmes. Zodiaka aplis sākas pavasara saulgriežos, kad diena ar nakti ir vienādā garumā.

Kopumā ir 12 zodiaka sektori, katrs ir 30 grādus liels. Šo sektoru nosaukumi atbilst zodiaka zvaigznāju nosaukumiem, tomēr starp zodiaka zvaigznāju un tam atbilstošo zodiaka zīmi nevar likt vienādības zīmi.

Katrai zodiaka zīmei piemīt noteikta potenciālā enerģija, kura atbrīvojas tad, kad zīmē ieiet planēta. Zodiaka aplis attēlo procesu ritmiskumu, un Auns ir zodiaka apļa pirmā zīme.

Auna zvaigznājs astronomijā

Auna zvaigznājs ir viens no 12 zodiaka zvaigznājiem, kurš zināms jau kopš antīkiem laikiem. Babilonas zodiaka aprakstā, kas pierakstīts uz senām māla plāksnēm, šim zvaigznājam ir dots nosaukums MUL.APIN. Starptautiskā Astronomijas savienība to ir atzinusi par oficiālu zvaigznāju.

Auna zvaigznājs iekļauj seno zvaigžņu sistēmu, kā arī apkārt esošās zvaigznes. Tas ir blāvs, un tam ir tikai divas spožas zvaigznes –  Hamals un Šaratans. Hamala vārds cēlies no arābu Al Ħamal – «aita, auns», un senāk ar šo vārdu apzīmēja visu zvaigznāju. Auna zvaigznāja simbols attēlo auna ragus. Zvaigznājā atrodas Tīgārdena zvaigzne, kura ir viena no tuvākajām zvaigznēm Saules sistēmai.

Auna zvaigznāja robežzvaigznāji ir Persejs, Vērsis, Zivis, Valis un Trīsstūris. Vairākas meteoru plūsmas, visticamāk, nāk no Auna zvaigznāja, tajā skaitā Dienas Arietis («Daytime Arietids») un Epsilona Arietis («Epsilon Arietids»).

Auna zvaigznājs bija pazīstams jau tālā senatnē, bet par to vairāk sāka runāt Tenedosas Kleostrats ap 500. g. p.m.ē., kā apgalvo Plīnijs, un arī grieķu astronoms Eidokss.

Latvijā Auna zvaigznājs ir redzams rudenī.

Temperaments un dinamika

Astroloģijā Auna (latīņu val. – Aries) zīme zodiaka aplī ir pirmā, un tās ietekmes laiks ir no 21. marta līdz 20. aprīlim (šīs robežas var svārstīties, katru gadu jāskatās, cikos Saule ieiet konkrētajā zodiaka zīmē).

Auna zodiaka zīme pieskaitāma pie Uguns stihijas zīmēm, kas Aunam piešķir holerisku temperamentu, spēku, ātrumu, kreativitāti. Aunam raksturīga drosme, kaislīgums, tieksme uz sāncensību, jo viņa valdošā planēta ir Marss. Šai zīmei piemīt izteikta pašapziņa, lepnums, loģika, novatorisms, uzņēmība, enerģiska rīcība, egocentrisms, reizēm naivums, arī piedzīvojumu kāre, kura bieži vien ieved nepatikšanās, bet Auni parasti no tām veiksmīgi tiek ārā. Temperamentīgā daba Aunam liek būt nepacietīgam, aktīvam, aizrautīgam, neatkarīgam un neatlaidīgam, bet ietekmē arī negatīvi, tāpēc dažkārt Auni mēdz būt rupji, impulsīvi, īgni, ietiepīgi, pat agresīvi, nemierīgi un pārdroši. Viņi mēdz daudz ko pārspīlēt un daudz ko pamest neizdarītu līdz galam, ja nekontrolē paši sevi. Ja negatīvās tendences tiek apvaldītas, Auni ar savu mērķtiecību, godkāri, optimismu, enerģiju un drosmi var daudz sasniegt, būt draudzīgi un iejūtīgi.

Auni pārsvarā ir darītāji, nevis runātāji, tāpēc bieži vien vispirms ko pasaka, izdara un tikai tad padomā, ko izdarījuši un kādas ir sekas. Tomēr impulsivitāte mēdz arī noderēt ceļā uz panākumiem. Savas vienmēr nerimstošās enerģijas dēļ Auni ir labi vadītāji un līderi. Ja gadās kāda neveiksme, Auns to ātri aizmirst un dodas uz priekšu.

Attiecībās Auniem mēdz būt augstas prasības, neraugoties pat uz saviem trūkumiem, kurus viņi nepamana vai arī uzskata par nebūtiskiem.

Vīrieši Auni var būt labi partneri sievietēm, jo viņiem piemīt daudz vīrišķās enerģijas, kas raksturīga Marsa ietekmei. Arī Auna zodiaka zīmes sievietes ir spēcīgas, aktīvas un pat agresīvas. Tā kā Auniem piemīt ietiepība un viņi mīl neatkarību, bieži var rasties konflikti un drāmas, jo viņi necieš, ka tos ierobežo.

Auna zodiaka zīmes valdošā planēta ir Marss, metāls – dzelzs, akmens – rubīns.

Zelta auns kā glābējs

Sens mīts par aunu vēsta, ka reiz Boiotijas pilsētā Orhomenā valdījis Atamants – vēju dieva Eola dēls, un mākoņu dieviete Nefele. Viņiem bijuši dēls Frikss un meita Helle – bērni bijuši skaisti un gudri. Bet Atamants nebija uzticīgs savai sievai un viņu pameta, lai apprecētos ar burvi Īno, Kadma meitu. Viņiem bija kopīgi bērni Learhs un Melikerts. Īno ienīdusi savus audžubērnus un gribējusi, lai pēc Atamanta nāves visu valsti mantotu viņas dēli, nevis Frikss un Helle. Naids bijis tik stiprs, ka Īno pat bijusi gatava viņus nogalināt.

Kādu dienu viņa saaicinājusi visas pilsētas sievietes un likusi viņām izkaltēt sējai paredzēto labību, iestāstot, ka pēc kaltēšanas labība kļūšot neticami auglīga. Naivās sievietes paklausījušas Īno un izkaltējušas labību, bet vīri, neko nenojauzdami, to iesējuši. No izkaltētās labības nekas neuzdīga, tāpēc orhomeniešiem draudēja bads. Tad valdnieks Atamants sūtījis sūtņus uz Delfiem jautāt Apollona orākulam Pītijai, kāpēc viņu druvas kļuvušas tik neauglīgas. Taču Īno uzpirkusi sūtņus, un viņi atgriezušies no Delfiem ar pašu sacerētu orākula atbildi. Pītija it kā esot ieteikusi upurēt dieviem Friksu, un tad viņi atkal dos auglību druvām. Atamants par ziņnešu vēstījumu noskuma, tomēr nolēma ziedot dēlu, kuru ļoti mīlēja, lai glābtu savus pavalstniekus no bada. Tikmēr Īno ļauni priecājās, ka viņas plāns izdodas.

Friksu veda uz upurvietu, kas atradās skaistā meža ielokā. Tur viņu, dziedot odu dieviem, jau gaidīja priesteri, bet galvenais priesteris bija sagatavojis asu zobenu, lai izpildītu it kā dievu lēmumu. Taču tad notika kaut kas neticams! Pēkšņi parādījās auns, kura vilna mirdzēja kā zelts. Šo Hermeja jeb Merkura dāvāto aunu bija sūtījusi dieviete Nefele, lai glābtu savus bērnus. Auns notupies bērnu priekšā uz ceļiem, Frikss ātri uzkāpis aunam mugurā un licis arī māsai tur sēsties. Auns piecēlies un pacēlies gaisā, dodoties lidojumā uz ziemeļiem.

Zelta auns lidojis tik ātri un augstu, ka meži šķituši kā mazi plankumiņi, upes – kā sudraba diedziņi, bet jūra – kā plata, zila lente. Helle paskatījusies lejup, viņai sareibusi galva, un viņa iekritusi jūrā. Kopš tā laika šo jūru sāka saukt par Hellespontu jeb Helles jūru, kas tagad ir Dardaneļu jūras šaurums.

Auns turpinājis lidojumu un aiznesis Friksu uz Kolhīdu pie Fasīdas upes (Kaukāzā pie tagadējās Rionas upes), kur valdījis dieva Hēlija dēls Aiēts. Tur zeltvilnas aunu upurējuši dievam Zevam jeb Jupiteram, ceļinieku aizstāvim, bet zelta aunādu pakāruši dieva Areja svētajā birzī, kur to sargājis pūķis, kurš spļāvis uguni un vienmēr bijis nomodā. Aiēts uzaudzināja Friksu kā paša dēlu un deva viņam par sievu savu meitu. Bet, tā kā auns bija izglābis dzīvību Friksam, dievi to pārvērta par zvaigznāju, lai viņam atdarītu par cēlo rīcību un atgādinātu ļaudīm par burves Īno ļaundarību. 

Iekārojamā zelta aunāda

Sengrieķu mitoloģijā Auna zvaigznājs cieši saistīts ar vēl vienu mītu – par zelta aunādu, kuru piedzīvojumu pilnā ceļojumā devās iegūt argonauti, kad tā bija izkārta pēc zeltvilnas auna upurēšanas. Mīta oriģināls ir zudis, bet ir saglabājušās vairākas tā versiju kopijas antīko autoru darbos.

Mīts vēsta, ka no visas Grieķijas sapulcējās drosmīgi vīri, kas bija nolēmuši doties tālajā un briesmu pilnajā ceļā, lai iegūtu zelta aunādu, tāpēc prasmīgs amatnieks Argoss uzbūvēja koka kuģi ar buru un airiem. Kuģis tika nosaukts būvētāja vārdā par «Argo», braucēji par argonautiem, un viņus vadīja Jāsons.

Argonautiem ilgi nācās kuģot pa nepazīstamām jūrām. Viņiem bija jābrauc starp divām klintīm, kas pēkšņi pašķīrās uz abām pusēm un tikpat pēkšņi ar briesmīgu dārdoņu sakļāvās kopā. «Argo» tik tikko paguva izsprukt starp tām, klintis vienīgi saspieda stūres galu. Pēc daudziem piedzīvojumiem argonauti beidzot sasniedza Kolhīdu, un tās valdnieks Aiēts solīja atdot zelta aunādu, ja Jāsons izpildīs viņa uzdevumus. Viņš bija pārliecināts, ka Jāsons, veicot uzdevumus, aizies bojā. Taču valdnieka meita Mēdeja nolēma palīdzēt Jāsonam un iedeva viņam burvju ziedi, ar kuru iesmērējies viņš ieguva pārcilvēcisku spēku – kājas viņam kļuvušas tik stipras kā vara stabi, rokas tik spēcīgas kā knaibles.

Aiēta uzdevumā tika izlaisti divi milzīgi vērši, kuriem pa muti un nāsīm nāca uguns. Noliekuši ragus, viņi metās Jāsonam virsū, bet viņš no triecieniem pat neesot salīgojies. Pēc valdnieka pavēles Jāsons notvēra vēršus, iejūdza tos arklā, uzara lauku un apsēja ar pūķa zobiem. No šā sējuma vispirms no zemes parādījās šķēpu uzgaļi un cepuru augšdaļas, bet pēc tam izaugusi vesela armija vara bruņās tērptu karavīru, kuri metušies Jāsonam virsū. Bet Jāsons karavīru vidū iemetis akmeni, un viņi sākuši cīnīties savā starpā, tā ļaujot Jāsonam visus viegli nogalināt. Tagad viņam vajadzēja vēl pieveikt pūķi, kurš svētajā birzī sargā zelta aunādu. Jāsons uz svētbirzi pēc zelta aunādas devās naktī, aplēja nekad neguļošo pūķi ar burvju dziru, kuru viņam iedeva Mēdeja, un noskaitīja buramvārdus, kuri padara rāmu visnegantāko būtni. Pūķis iemiga, ļaujot Jāsonam viegli paņemt zelta aunādu. Tad Jāsons kopā ar Mēdeju un argonautiem devās projām no Kolhīdas, bet valdnieks Aiēts dzinās viņiem pakaļ. Ar lielām grūtībām argonauti tomēr izglābās un atgriezās Grieķijā.

Kristus simbols

Aunu godināja un cienīja jau antīkajā pasaulē pirms Kristus dzimšanas, bet vēlāk viņu dēvēja par Dieva jēru, kas simbolizē pašu Kristu, kurš vada un sargā cilvēkus. Dieva jērs (latīņu val. – Agnus Dei) ir viens no kristietības pamatsimboliem, kurš bieži vien parādās Bībelē. Pirmo reizi Dieva jērs Bībelē atrodams Jāņa evaņģēlijā, kad Jānis Kristītājs ierauga Jēzu un saka: «Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.» (Jņ. 1:29) Tā ir alūzija par to, ka Kristus bija kā upurjērs par cilvēku grēkiem. Lai viņus atpestītu no bojāejas, viņš nonāca starp cilvēkiem un tika sists krustā. Jērs simbolizē ievainojamību un nevainību, tāpēc agrīnajās tradīcijās zināmi rituāli, kuros, lai atbrīvotos no grēkiem, dedzināja upuri – baltu jēru.

Baznīcā Dieva jērs bieži vien tiek attēlots kā jērs ar karogu, kurā ir sarkans krusts. Mākslā bieži sastopams Jēzus Kristus attēlojums ar jēru rokā, kas simbolizē aizsardzību – viņš glābj un sargā cilvēkus no visām briesmām kā izglābto jēru.

Iespējams, par Dieva jēru saukta arī Saule, kura pavasarī atdzimusi jaunam gadam, jo pēc antīko laiku uzskatiem gads sākās pavasara ekvinokcijā 20. vai 21. martā, kad Saule nonāk Auna zīmē.

Kultūru bagātina sena teorija, kura astroloģiju un mitoloģiju savij ar kristietību, un tajā atrodams arī Auna laikmets. Tas sākas ar pravieša Mozus laiku, kad viņš, saņēmis desmit baušļus no Dieva un nokāpis no Sīnāja kalna, ieraudzīja savus līdzgājējus dejojam pie vērša altāra. Viņu neapmierināja zaimošana, jo ar Dieva baušļiem vajadzēja rasties kam jaunam. Šo jauno nesa Mozus – Auna laikmeta cilvēks ar novatorismu, piedzīvojumu kāri un enerģiju.

Auns senajās kultūrās

Auns arī senajās kultūrās simbolizē spēka radošo enerģiju un vīrišķo sākumu, pavasara atjaunojošo Saules spēku, bet auna ragu spirāle simbolizē negaisu. Aunu auglības rituālos pielūdza jau no 1. gt. p.m.ē., uzskatot par pavasara vēstnesi, kā arī par dzīvnieku bara vadoni. Senajās kultūrās auns parādās saistībā ar dievu attēlojumu un viņam ir dažādas nozīmes.

Senās Ēģiptes mitoloģija vēsta, ka auglības dievs un radītājs Hnums ar auna galvu bija tas, kurš uz podnieka ripas pagatavoja dievus, cilvēkus un visas citas dzīvās būtnes. Podnieka ripa, iespējams, simbolizē zodiaka apli. Mākslā Hnumu attēloja kā aunu līdz Vecās valsts agrīnajam periodam, bet vēlāk kā cilvēku ar auna galvu, dažreiz Hnumu attēloja ar cilvēka ķermeni un pat veselām četrām auna galvām, kas it kā simbolizēja viņa kulta izplatību uz visām četrām debess pusēm. Bet Senajā Ēģiptē ne tikai dievu Hnumu attēloja ar auna galvu, arī Saules un auglības dievs Amons-Ra tika attēlots kā vīrietis ar auna galvu. Tomēr reizēm Amonu-Ra attēloja ar cilvēka galvu, kuru izdaiļoja ar auna ragiem vai Saules disku virs galvas. Arī sfinksa Senajā Ēģiptē reizumis tika attēlot ar auna galvu, tad to sauca par Kriosfinksu. Auns Senajā Ēģiptē bija svētais dzīvnieks.

Savukārt antīkajā Grieķijā un citur, kur atrodamas joniskā ordera kolonnas, redzams, ka to kapiteļus rotā auna ragu formā savīti dekori – volūtas, tā uzsverot auna nozīmību kultūrā. Grieķiem auns simbolizēja auglību, kas iezīmē auna saistību ar pavasari.

Auns grieķiem un romiešiem saistīts arī ar dievu Hermeju jeb Merkuru, kuram viens no pienākumiem bija sargāt ganāmpulkus.

Auns parādās arī citās kultūrās dažādās simboliskās nozīmēs: budismā simbolizējot bagātību, ķeltiem – auglību un hronoloģisko sākumu, hinduismā – svēto uguni, bet islāmā auns ir upurējamais dzīvnieks.

Tā auna tēls no antīkās pasaules atceļojis līdz mūsdienām ar savu ietekmi dažādās kultūrās, reliģijās un astroloģijā.

@ SIA "Mediju nams", žurnāls "Prakstiakā Astroloģija". Izmantošana publiskai lietošanai tikai ar  izdevniecības rakstisku atļauju.

 

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

467 iesaka šo blogu

Balsot