PRO­FE­SI­ONĀ­ĻIEM

Sa­bi­āņu sim­bo­li: as­tro­lo­ģi­jas un te­oso­fi­jas* sin­tē­ze. I daļa

Rū­ta Me­ža­vil­ka, spe­ci­āli «Prak­tis­ka­jai As­tro­lo­ģi­jai»

Bez mums ie­ras­tās 12 zo­di­aka zīm­ju sis­tē­mas ir arī cits veids, kā tul­kot de­bess sfē­ras da­lī­ju­mu. Var pie­šķirt sa­vu īpa­šu ap­zī­mē­ju­mu kat­ram at­se­viš­ķa­jam zo­di­aka ap­ļa grā­dam (ko­pā to ir 360 – kat­ra no 12 zo­di­aka zī­mēm sa­stāv no 30 grā­diem). Šā­das sis­tē­mas da­žos as­tro­lo­ģi­jas no­vir­zie­nos ir past­āvē­ju­šas jau kopš vi­dus­lai­kiem, bet šo­brīd vis­po­pu­lā­rā­kā no as­tro­lo­ģis­ko grā­du sim­bo­lu sis­tē­mām ir sa­bi­āņu sim­bo­lu sis­tē­ma. Ša­jā pub­li­kā­ci­jā sa­bi­āņu sim­bo­li lat­vis­ki tiek tul­ko­ti pir­mo rei­zi.

Sa­bi­āņu sim­bo­lus 1925. ga­dā ra­dī­ja ame­ri­kā­ņu as­tro­logs Marks Ed­munds Džonss sa­dar­bī­bā ar gaiš­re­ģi un spi­ri­tis­tu me­di­ju El­si­ju Vī­le­ri. Sis­tē­ma «ne­at­ceļ» tra­di­ci­onā­lo zo­di­aka tul­ko­ju­mu, bet sniedz ie­spē­ju ap­lū­kot pla­nē­tu iz­vie­to­ju­mu zī­mēs smal­kāk un ni­an­sē­tāk, pie­šķi­rot ie­spē­ja­mām in­ter­pre­tā­ci­jām pa­pil­du dzi­ļu­mu. Sa­bi­āņu sim­bo­li pār­sva­rā tiek lie­to­ti as­trop­si­ho­lo­ģi­jā, ma­zāk – prog­nos­ti­kā.

Katrs grā­da sim­bols jeb tēls sa­stāv no īsa ap­rak­sta vie­nā vai di­vos tei­ku­mos. Sim­bo­li nav jā­uz­tver bur­tis­kā no­zī­mē, bet gan kā aso­ci­atīvs tēls, līdz­īgi kā tas ir dze­jā.

Džonss – ki­no­sce­nā­rists, okul­tists, as­tro­logs

Nā­ka­mais sa­bi­āņu as­tro­lo­ģi­jas iz­vei­do­tājs dzi­mis 1888. ga­dā Sen­tlui­sā Mi­sū­ri šta­tā, vē­lāk ģi­me­ne pār­cē­lu­sies uz Či­kā­gu, kur Marks gā­jis sko­lā. Jau bēr­nī­bā zēns iz­rā­dī­jis in­te­re­si par pa­sau­les uz­bū­ves no­slē­pu­miem, un jo īpa­ši vi­ņam pa­ti­cis vei­dot un pē­tīt da­žā­das struk­tū­ras – pie­mē­ram, viņš mā­jās iz­vei­do­jis sa­rež­ģī­tu ro­ta­ļu dzelz­ce­ļa sis­tē­mu ar slie­dēm un luk­so­fo­riem. 1908. ga­dā jaun­ais Marks, in­že­nier­zi­nāt­ņu stu­di­jas tā arī ne­bei­dzis, sāk strā­dāt Pul­lma­na dzelz­ce­ļa kom­pā­ni­jā, un da­žā­dos ar dzelz­ce­ļu sais­tī­tos uz­ņē­mu­mos viņš dar­bo­jas līdz pat 1911. ga­dam, kad par vi­ņa aici­nā­ju­mu kļūst... sce­nā­ri­ju rak­stī­ša­na strau­ji uz­plauk­sto­šās ki­no in­dus­tri­jas va­ja­dzī­bām. Vi­ņa pir­mais māk­slas fil­mas sce­nā­rijs tiek no­rai­dīts, ta­ču jaun­ie­tis ir ne­at­lai­dīgs, un 1912. ga­dā vi­ņa rak­stu­darbs ar no­sau­ku­mu «Krēs­la» («Twilight») tiek pār­dots par 20 do­lā­riem. Se­ko ap­tu­ve­ni des­mit ga­dus il­ga vi­sai sek­mī­ga sce­nā­ris­ta kar­je­ra. Marks at­stāj dar­bu dzelz­ce­ļā, pār­ce­ļas un Ņu­jor­ku, kas ta­jā lai­kā – Ho­li­vu­das spoz­mes laiks vēl ne­bi­ja sā­cies – bi­ja ki­no in­dus­tri­jas gal­vas­pil­sē­ta, un pie­vēr­šas ti­kai rak­stī­ša­nai. Ša­jā lai­kā arī sā­kas Mar­ka in­te­re­se par okul­tis­mu un to­laik ASV ļo­ti po­pu­lā­ro spi­ri­tis­ma jeb spi­ri­tu­ālis­tu kus­tī­bu. Marks sāk arī stu­dēt as­tro­lo­ģi­ju. Pirm­ā pa­sau­les ka­ra lai­kā Marks tiek ie­saukts ar­mi­jā, ta­ču ak­tī­va­jā ka­ra­dar­bī­bā pie­da­lī­ties vi­ņam ne­iz­nāk – die­nes­ta lai­ku viņš pa­va­da tur­pat ASV, re­di­ģē­jot mi­li­tā­rās no­met­nes avī­zi. Pēc ka­ra Marks at­grie­žas pie rak­stī­ša­nas, ta­ču šī no­dar­be vairs ne­nes ra­do­šo gan­da­rī­ju­mu. 1922. gads ie­zī­mē pa­vēr­sie­nu Džon­sa dzī­vē – bū­dams ne­ap­mie­ri­nāts arī ar «pa­ras­to», pro­ti, tra­di­ci­onā­lo Rie­tu­mu as­tro­lo­ģi­ju, viņš mek­lē jaun­us ce­ļus. Džonss mē­ģi­na sais­tīt as­tro­lo­ģi­ju ar ka­ba­lu, te­oso­fi­ju un Rie­tu­mu ezo­tē­ris­ko tra­dī­ci­ju – vi­dus­lai­ku al­ķī­mi­ju. Viņš pie­vēr­šas vi­dus­lai­ku ka­ba­lis­tu tek­stu stu­di­jām, at­ro­dot ta­jā ie­dves­mas avo­tu sa­vai as­tro­lo­ģi­jas sko­lai. Džon­sam šķi­ta sva­rī­gi ne tik daudz as­tro­lo­ģi­jas prog­nos­tis­kie as­pek­ti, cik as­tro­lo­ģi­ja kā cil­vē­ka per­so­nī­bas paš­iz­zi­ņas un at­tīs­tī­bas in­stru­ments. Marks Ed­munds Džonss uz­ska­tāms par vie­nu no as­trop­si­ho­lo­ģi­jas aiz­sā­cē­jiem. Pats viņš sa­vus mek­lē­ju­mus ap­rak­sta kā «prā­ta un sirds, po­ēzi­jas un fi­lo­zo­fi­jas» ap­vie­no­ju­mu. 1923. ga­dā Džonss San­dje­go Ka­li­for­ni­jā no­di­bi­na sa­vu as­tro­lo­ģi­jas sko­lu un pie­ņem stu­den­tus.

Vē­lāk, 1930. ga­dos, Džonss ie­gūst zi­nāt­ņu grā­dus arī fi­lo­so­fi­jā un te­olo­ģi­jā. Viņš no­dzī­vo il­gu un ra­žī­gu mū­žu, līdz pat pē­dē­jam brī­dim ak­tī­vi strā­dā­jot. Džonss rak­sta, pa­sniedz lek­ci­jas un po­pu­la­ri­zē sa­vu ska­tī­ju­mu uz as­tro­lo­ģi­ju. No šīs pa­sau­les Marks Ed­munds Džonss aiz­gā­jis 1980. ga­dā 92 ga­du ve­cu­mā.

Gaiš­re­ģe El­si­ja un sim­bo­li

Stāsts par sa­bi­āņu sim­bo­liem sā­kas 1923. ga­dā, kad par vie­nu no Džon­sa skol­nie­cēm kļūst El­si­ja Vī­le­re. El­si­ja ir ne­pa­ras­ta sie­vie­te – ap­vel­tī­ta ar spo­žu prā­tu un me­di­ja spē­jām, ta­ču sma­ga hro­nis­ka sli­mī­ba – ar­trīts – kopš tri­ju ga­du ve­cu­ma spie­da vi­ņu at­ras­ties ra­tiņ­krēs­lā.

Dzi­mu­si 1887. ga­da 3. sep­tem­brī Ili­no­isā ASV; par vi­ņas bēr­nī­bu un jau­nī­bu zi­ņu maz, iz­ņe­mot to, ka 1920. ga­da tau­tas skai­tī­ša­nas re­ģis­tros El­si­jas vārds at­ro­dams Sen­tlui­sas ne­dzie­di­nā­mi sli­mo pa­tver­smes sa­rak­stos. 1921. vai 1922. ga­dā El­si­ja pār­cē­lu­sies uz San­dje­go, kur dzī­vo­ja pie sa­va on­ku­ļa Fren­ka Bak­ste­ra. Par jaun­ās sie­vie­tes mai­zes dar­bu kļūst zī­lē­ša­na un spi­ri­tis­tu me­di­ja prak­se, ta­ču die­niš­ķais «vai viņš ma­ni mīl» un «vai da­bū­šu dar­bu» El­si­jai šķiet par gar­lai­cī­gu. Vi­ņa sāk ap­mek­lēt Džon­sa as­tro­lo­gu sko­las lek­ci­jas, un drīz pēc tam abi ko­pā sā­ka dar­bu pie sa­bi­āņu sim­bo­lu sis­tē­mas iz­vei­des.

El­si­ja ne­kad nav bi­ju­si pre­cē­ju­sies, vi­ņai nav bēr­nu. Mi­ru­si 51 ga­da ve­cu­mā San­dje­go 1938. ga­da 26. no­vem­brī.

Spe­ci­ālu sim­bo­lu lie­to­ša­na kat­ram zo­di­aka ap­ļa grā­dam ir bi­ju­si zi­nā­ma jau vi­dus­lai­kos, kad as­tro­lo­ģi­ja bi­ja cie­ši sais­tī­ta ar al­ķī­mi­ju – abas bū­tī­bā lie­to­ja vie­nu un to pa­šu me­ta­fo­ris­ki sim­bo­lis­ko tē­lu sis­tē­mu – va­lo­du. Pa­ma­zām al­ķī­mi­ja pār­ta­pa mūs­die­nu ķī­mi­jas zi­nāt­nē, at­mez­da­ma se­nos sim­bo­lus un tē­lus, sa­vu­kārt as­tro­lo­ģi­ja sa­gla­bā­ja da­ļu se­nā sim­bo­lis­ma.

1920. ga­du sā­ku­mā Džonss bi­ja sā­cis in­te­re­sē­ties par tā sau­ca­ma­jiem «Cha­ru­bel» sim­bo­liem – as­tro­lo­ģis­ko grā­du sim­bo­lu ap­ko­po­ju­mu, ko bi­ja sa­stā­dī­jis vel­sie­šu mis­ti­ķis un as­tro­logs Džons To­mass, kurš sa­vus rak­stus pa­rak­stī­ja ar pseido­nī­mu Cha­ru­bel. To­mass bi­ja šo sis­tē­mu sā­cis lie­tot na­tā­lo kar­šu rek­ti­fi­kā­ci­jā – pro­ti, pre­cī­za as­cen­den­ta grā­da no­skaid­ro­ša­nā. «Cha­ru­bel» sim­bo­li bi­ja pir­mo­reiz pub­li­cē­ti 1898. ga­dā. Vis­pirms Marks bi­ja do­mā­jis lūgt Džo­na To­ma­sa at­ļau­ju re­di­ģēt un pre­ci­zēt vi­ņa sim­bo­lus, ta­ču tad no­lē­ma ra­dīt pats sa­vu – pil­nī­gā­ku un uni­ver­sā­lā­ku sim­bo­lu sis­tē­mu.

Par sa­bi­āņu sim­bo­liem Džonss sa­vu sis­tē­mu no­sau­ca pēc kā­das mis­tis­kas sa­bi­āņu brā­lī­bas, kas it kā esot past­āvē­ju­si se­na­jā Di­vu­pē un no­dar­bo­ju­sies ar okul­tām zi­nī­bām. Vē­lāk arī sa­vu as­tro­lo­ģi­jas sko­lu Džonss no­dē­vē­ja par Sa­bi­āņu asam­ble­ju.

Pirms sa­dar­bī­bas ar El­si­ju Marks bi­ja eks­pe­ri­men­tē­jis ar ci­tu gaiš­re­ģi – kā­du Zo Vel­su, ta­ču Zo re­dzē­ju­mi iz­rā­dī­jās pār­lie­ku daudz­vār­dī­gi un iz­plū­du­ši. El­si­ja in­va­li­di­tā­tes dēļ lie­lā­ko tie­su dzī­ves bi­ja pa­va­dī­ju­si slim­nī­cās vai mā­jās četr­ās sie­nās, un, ie­spē­jams, tā­pēc vi­ņas re­dzē­ju­mi bi­ja kon­krē­tā­ki, la­ko­nis­kā­ki – tie­ši tas, kas šķi­ta ne­pie­cie­šams Džon­sam.

Par pa­šu sim­bo­lu tap­ša­nas pro­ce­su Džonss vē­lāk rak­stī­ja: «Va­ja­dzē­ja at­rast vie­tu, kas bū­tu ēr­ta El­si­jai, caur ku­ras ap­zi­ņu va­ja­dzē­ja iz­plūst 360 da­žā­diem zo­di­akā­lo pa­kāp­ju tē­liem. Šiem tē­liem jeb si­tu­āci­jām va­ja­dzē­ja būt sais­tī­tiem ar mūs­die­nu ik­die­nas dzī­ves re­āli­jām (..) tā es at­ra­du vie­tu Bal­bo­a par­kā San­dje­go, kur nost no dzī­vās ie­lu sa­tik­smes, ko­ku pa­ēnā at­ra­dās plašs zā­liens. Mū­su uz­de­vu­mam va­ja­dzē­ja tikt iz­pil­dī­tam vie­nā pie­gā­jie­nā, bez pār­trau­ku­ma, bez sve­šu ie­tek­mju ie­spai­da.»

Marks no­gā­dā­ja El­si­ju ša­jā vie­tā ar sa­vu au­to­ma­šī­nu, ku­rā arī no­ti­ka se­anss. Pirms tam Marks bi­ja rū­pī­gi sa­ga­ta­vo­jis 360 bal­tas 3x5 col­lu iz­mē­ra pa­pī­ra kar­tī­tes – kat­ram zo­di­aka grā­dam sa­vu. Uz kat­ras kar­tī­tes vie­nā pus­ē bi­ja uz­rak­stīts zo­di­aka zī­mes no­sau­kums un grā­da nu­murs – pie­mē­ram, 3 Auns. Lai El­si­ja va­rē­tu ne­daudz at­pūs­ties, ti­ka no­lemts dar­bu sa­da­līt 4 se­si­jās – kat­rā no tām iz­ejot cau­ri 90 grā­du sim­bo­liem. Kar­tī­tes ti­ka no­vie­to­tas El­si­jas priekš­ā ar grā­da nu­mu­ru un zī­mes no­sau­ku­mu uz le­ju, lai El­si­ja ne­va­rē­tu tos re­dzēt. El­si­ja vi­zu­ali­zē­ja at­tē­lu, kas vi­ņai aso­ci­ējās ar kat­ru no šīm kar­tī­tēm – res­pek­tī­vi, vi­ņa ne­zi­nā­ja, par ku­ru no zo­di­aka grā­diem ir ru­na. Kar­tī­tes ie­priekš ti­ka sa­jauk­tas, un Marks no­vie­to­ja tās El­si­jas priekš­ā ne­jau­šā se­cī­bā – arī pats Marks ne­zi­nā­ja, par ku­ru no grā­diem ir ru­na. Kat­ram grā­dam – kar­tī­tei – El­si­ja de­va īsu ap­rak­stu vie­nā di­vos tei­ku­mos, ko Marks pie­rak­stī­ja. Pirm­ā se­si­ja ri­tē­ja ap­tu­ve­ni di­vas stun­das, tad se­ko­ja īss pār­trau­kums un nā­ka­mie 90 grā­di. Tā­dā vei­dā vi­ņi «ap­rak­stī­ja» vi­sus 360 zo­di­aka ap­ļa grā­dus.

Re­dzē­ju­mu struk­tū­ra

Pēc šā vei­ku­ma Marks pār­lū­ko­ja sa­rak­stī­to un nā­ca pie se­ci­nā­ju­ma, ka El­si­jas re­dzē­ju­mos ek­sis­tē sa­va vei­da struk­tū­ra. Pirm­kārt, viņš ie­vē­ro­ja, ka grā­du sim­bo­los at­kār­to­jas no­teik­ti tē­li – put­ni, sie­vie­tes (jaun­as, ve­cas, grūt­nie­ces, sie­vie­tes ar bēr­nu), vēt­ra, mā­ko­ņi, klin­tis, jū­ra, in­di­āņi u.c. Otr­kārt, viņš pa­ma­nī­ja, ka da­žā­du zo­di­aka zīm­ju, pie­mē­ram, tre­šie grā­di ir sa­vā star­pā rad­nie­cī­gi – var ru­nāt par tre­šo, ce­tur­to utt. grā­du sis­tē­mām.

Vē­lāk vi­ņi ar El­si­ju sa­vus grā­du ap­rak­stus ne­daudz re­di­ģē­ja, lai tie bū­tu vēl kon­krē­tā­ki un la­bāk uz­tve­ra­mi, ta­ču pa­mats to­mēr bi­ja šis pir­mais, 1925. ga­da re­dzē­jums. Pirm­ie šos sim­bo­lus sā­ka lie­tot Džon­sa skol­nie­ki, un 1931. ga­dā Džonss tos iz­de­va bro­šū­rā. Džon­sa sim­bo­lu sis­tē­ma iz­pel­nī­jās ame­ri­kā­ņu «New Age» as­tro­lo­ģi­jas pa­mat­li­cē­ja as­tro­lo­ga Dei­na Rad­je­ra ie­vē­rī­bu – šis as­tro­logs sa­vā mā­cī­bā cen­tās sa­taus­tīt as­tro­lo­ģi­jas un psiho­ana­lī­zes saik­ni un bi­ja Kar­la Gus­ta­va Jun­ga ar­he­ti­pis­kās psiho­ana­lī­zes ide­ju se­ko­tājs. Pa­tei­co­ties Dei­nam Rad­je­ram, sim­bo­li kļu­va pla­ši pa­zīs­ta­mi ta­jā ASV as­tro­lo­gu vi­dē, ku­ri aiz­rā­vās ar as­trop­si­ho­lo­ģi­ju un «New Age» mā­cī­bām. Deins Rad­jers sa­bi­āņu sim­bo­liem vel­tī­jis vie­nu no sa­vām grā­ma­tām – «As­tro­lo­ģis­kā man­da­la – trans­for­mā­ci­ju cikls un tā 360 sim­bo­lis­kās fā­zes» («An As­tro­lo­gi­cal Man­da­la: The Cycle of Trans­for­ma­ti­ons and Its 360 Symbolic Pha­ses»).

No Ka­li­for­ni­jas ik­die­nas līdz an­tī­kiem mī­tiem

Kā rak­stī­ja pats Džonss, El­si­jas no­re­dzē­ta­jiem sim­bo­liem ir da­žā­da iz­cel­sme. Dau­dzi no tiem sais­tī­ti ar El­si­jas pa­šas dzī­ves pie­re­dzi – ik­die­nas si­tu­āci­jām 20. gad­sim­ta sā­ku­ma Ka­li­for­ni­jā, kur krus­to­jas an­glo­sak­šu, spā­ņu-mek­si­kā­ņu un in­di­āņu kul­tū­ras ie­tek­mes. Sa­vu­kārt ci­tiem sim­bo­liem ir saik­ne ar an­tī­kās pa­sau­les mī­tiem – pie­mē­ram, 0 grā­di Aunā at­pa­zīs­tam no jū­ras pu­tām iz­kā­pu­šo Af­ro­dī­ti. Vēl tre­šā sim­bo­lu gru­pa sais­tī­ta ar al­ķī­mi­ķu sim­bo­lis­ka­jiem tē­liem – pie­mē­ram, 4 grā­di Aunā pa­rā­dās «trij­stū­ris ar spār­niem» – tas ir sens al­ķī­mi­ķu sim­bols, kas ap­zī­mē pēk­šņu augst­ākās die­viš­ķās ener­ģi­jas, pro­vi­den­ces pa­rā­dī­ša­nos.

Sa­bi­āņu sim­bo­li­kā īpa­ši sva­rī­ga ir de­bes­pu­šu, skait­ļu un četr­u sti­hi­ju – Ūdens, Ze­mes, Gai­sa un Uguns – sim­bo­li­ka. Ar ūde­ni sais­tī­tie tē­li ir jū­ra, oke­āns, jū­ras dzīv­nie­ki – šie tē­li sim­bo­li­zē ira­ci­onā­lo, ko­lek­tī­vo zem­ap­zi­ņu, vi­su to, ko as­tro­lo­ģi­jā pie­ņemts sais­tīt ar Nep­tū­na ener­ģi­jām. Ūdens ir sie­viš­ķī­ba, emo­ci­ona­li­tā­te, plūs­ta­mī­ba, mai­nī­ba, bez­for­mī­ba, sap­ņi, dzī­vī­bas šū­pu­lis. Te ir arī Mē­ness, mē­ness­gais­ma. Ze­me – klin­tis, kan­jo­ni, ēkas, tu­ne­ļi, māls, u.c. tē­li – sa­vu­kārt ir ra­ci­onā­lais, vī­riš­ķais, stin­grais, «sa­tur­nis­kais» pa­mats, ie­ro­be­žo­ju­mi, for­ma, no­mods. In­te­re­sants tēls sa­bi­āņu sim­bo­li­kā ir plud­ma­le (pa­rā­dās vai­rā­ku grā­du ap­rak­stos) – tā ir vie­ta, kur sa­sto­pas ūdens un ze­mes sti­hi­jas, sap­ņu pa­sau­le un no­mods, ro­bež­zo­na. Uguns sti­hi­jas tē­li ir uguns­ku­ri, lam­pas, sve­ces lies­ma. Gaiss – put­ni, vējš, de­be­sis, mā­ko­ņi, lid­ma­šī­nas. Sva­rī­gi pie­vērst uz­ma­nī­bu, cik da­žā­di sa­bi­āņu sim­bo­li­kā pa­rā­dās sie­vie­šu tē­li. Sie­vie­te kā tā­da sim­bo­li­zē sie­viš­ķo, in­tui­tī­vo sā­kot­ni, in­tro­ver­to, «iņ» ener­ģi­ju, sa­vu­kārt vī­rie­šu tē­li – ra­ci­onā­lo, dar­bī­go sā­kot­ni, eks­tra­ver­to. Sva­rī­ga no­zī­me ir arī et­nis­ka­jai pie­de­rī­bai. In­di­āņi – tā ir me­žo­nī­ga, se­na, ar da­bu un zem­i sais­tī­ta pir­mat­nē­ja ener­ģi­ja, kas aso­ci­ējas ar ma­ģi­ju, ša­ma­nis­mu. Ķī­nie­ši – no­slē­pu­mai­ni sve­šas un se­nas kul­tū­ras ne­sē­ji, «ķī­nie­šu ābe­ce», imig­ran­ti sve­šā vi­dē, kas spies­ti daudz strā­dāt un pa­ras­ti tā­dus dar­bus, ku­rus ne­vē­las da­rīt pri­vi­le­ģē­tie bal­tie ie­dzī­vo­tā­ji. Ša­jā sa­ka­rā, tā­pat arī at­tie­cī­bā uz grā­diem, kur mi­nē­ti tumš­ādai­nie, jā­at­ce­ras, ka 20. gs. sā­ku­mā ASV jo­pro­jām val­dī­ja iz­teik­ta ra­su seg­re­gā­ci­ja un aina, kur da­žā­du ādas krā­su bēr­ni jaut­ri ro­ta­ļā­jas ko­pā (3 grā­di Jau­na­vā), ne­būt ne­bi­ja paš­sap­ro­ta­ma.

De­bes­pu­šu sim­bo­li­ka vi­su­mā at­bilst tra­di­ci­onā­la­jiem Rie­tu­mu kul­tū­ras priekš­sta­tiem – zie­me­ļi kā no­slē­pu­mai­na nā­ves un auk­stu­ma pa­sau­le, «tuk­šu­mi», Die­va pus­e; aus­tru­mi – pus­e, no ku­rie­nes pa­rā­dās jauns rīts un Sau­le, jaun­a dzī­vī­ba, jauns sā­kums. Dien­vi­di – Sau­les sil­tums, gais­ma, dzī­vī­ba, ra­ci­onā­lais, ap­zi­ņa. Rie­tu­mi – nā­ve, aizie­ša­na, ira­ci­onā­lais, mij­krēs­lis. Sva­rī­ga no­zī­me ir arī krei­sās un la­bās pus­es tē­liem – «krei­sais» ir ira­ci­onā­lais, bet «la­bais» – ra­ci­onā­lais, ap­zi­nā­tais. Sav­rups un in­te­re­sants tēls ir tau­riņš – trans­for­mā­ci­ja, pār­dzim­ša­na, ne­mir­stī­gā dvē­se­le, gai­sa sti­hi­ja.

Vis­la­bāk iz­tē­lo­ties sa­bi­āņu sim­bo­lus vi­zu­āli, kā ki­no kad­rus vai glez­nas, cen­šo­ties sa­just, ko tie mums vēs­ta. Lai gan sim­bo­lu va­lo­da ir me­ta­fo­ris­ka, sa­bi­āņu ma­ģi­ja un jau­kums slēp­jas ap­stāk­lī, ka daž­kārt (pie­mē­ram, 13 grā­di Skor­pi­onā – «Tele­fo­nists uz­stā­da jaun­u sa­ka­ru lī­ni­ju») tie mēdz arī pa­vi­sam bur­tis­ki īs­te­no­ties taus­tā­ma­jā re­ali­tā­tē.

Kā ar tiem strā­dāt un ko da­rīt

Cik zi­nāms, Lat­vi­jā ar tiem astrologi šo­brīd ne­strā­dā, lai gan ir vai­rā­ki as­tro­lo­ģi­jas in­te­re­sen­ti un stu­den­ti, kas pār­zi­na to lie­to­ju­mu. 1997. ga­dā as­tro­logs Ar­tūrs Al­siņš sa­viem mā­cek­ļiem mā­cī­ja arī šo sim­bo­lu sis­tē­mu.

Viens no vei­diem, kā ie­pa­zīt sa­bi­āņu sim­bo­lus «dar­bī­bā», ir se­kot tran­zī­to pla­nē­tu gai­tai cau­ri zo­di­aka grā­diem. Vis­vien­kār­šāk, pro­tams, ir se­kot Mē­ness gai­tai, jo tas ir vi­sāt­rā­kā no pla­nē­tām – vie­nu zo­di­aka grā­du tas šķēr­so ap­tu­ve­ni di­vās stun­dās. Ie­spē­jams, vi­sai drīz pa­ma­nī­siet, ka līdz ar Mē­ness ie­ie­ša­nu ci­tā grā­dā ne­tve­ra­mi mai­nās emo­ci­onā­lais fons, no­ska­ņo­jums. Pro­tams, priekš­plā­nā al­laž būs Mē­ness as­pek­ti ar pā­rē­jām tran­zī­ta­jām pla­nē­tām. Cits veids ir na­tā­lo kar­šu iz­pē­te, lie­to­jot sa­bi­āņu grā­du sis­tē­mu. Kā­dā grā­dā in­di­vi­du­āla­jā as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē at­ro­das Sau­le? Kā­dā – Mē­ness? Sa­vu­kārt cil­vē­ka dzī­ves gai­tu bie­ži vien la­bi ilus­trē prog­re­sī­vā Mē­ness vir­zī­ba cau­ri grā­diem.

Sa­bi­āņu sim­bo­li vai­rāk pie­mē­ro­ti per­so­nī­bas ana­lī­zei, as­trop­si­ho­lo­ģis­kiem per­so­nī­bas pē­tī­ju­miem, ma­zāk – prog­no­zē­jot kā­das no­ri­ses. Lai gan – in­te­re­san­tas sa­kri­tī­bas pa­rā­dās arī šeit. Pie­mē­ram, ce­tur­to grā­du sis­tē­ma tiek uz­ska­tī­ta par gal­ve­na­jiem ka­tas­tro­fu grā­diem (tā­di, gan ma­zā­kā mē­rā, ir arī 24. grā­di), no ku­riem pats «ka­tas­tro­fā­lā­kais» skai­tās 4 grā­di Vē­zī. Bē­dī­gi sla­ve­nais prā­mis «Es­to­ni­a» sā­ka grimt plkst. 1.04 1994. ga­da 28. sep­tem­bra nak­tī, kad Mē­ness ie­gā­ja Vē­zī 4. grā­dā, vei­do­jot kvad­rā­tu ar Sau­li 4. grā­dā Sva­ros. Pro­tams, tā brī­ža kar­tē pa­rā­dās arī ci­ti spē­cī­gi ka­tas­tro­fu ris­ka fak­to­ri – sa­sprin­gtas kom­bi­nā­ci­jas ir Mar­sam, kurš tur­klāt at­ra­dās 12. mā­jā (no­slē­pums, pa­zu­ša­na!), ta­ču Mē­ness un Sau­les no­vie­to­jums ša­jā ga­dī­ju­mā dar­bo­jās kā pa­lai­dēj­me­hā­nisms.

Starp ci­tu, sa­bi­āņu sim­bo­li nav vie­nī­gā šā­da vei­da sis­tē­ma. Mūs­die­nās zi­nā­ma arī po­ļu eb­re­ju iz­cel­smes okul­tis­ta un as­tro­lo­ga Iz­ido­ra Koz­min­ska sim­bo­lu sis­tē­ma kat­ram zo­di­aka grā­dam. Koz­min­sku ģi­me­ne Eiro­pas kon­ti­nen­tu bi­ja at­stā­ju­si da­žus ga­dus pirms Isi­do­ra dzim­ša­nas un pār­cē­lu­sies uz Aus­trā­li­ju. 1870. ga­dā dzi­mu­šais Koz­min­skis sa­vus sim­bo­lus iz­vei­do­ja pirms Pirm­ā pa­sau­les ka­ra – tie ti­ka pub­li­cē­ti 1917. ga­dā, ta­ču jo­pro­jām ir daudz ma­zāk pa­zīs­ta­mi ne­kā sa­bi­āņu sis­tē­ma. Vai Džonss par Koz­min­ska mek­lē­ju­miem zi­nā­ja? Ie­spē­jams, lai gan tie­šu ap­stip­ri­nā­ju­mu nav.

! Pub­li­kā­ci­jas tur­pi­nā­ju­ms ar kon­krē­tiem zo­di­aka ap­ļa grā­du skaid­ro­ju­miem sekos.

* Te­oso­fi­ja – mo­der­nās psiho­lo­ģi­jas, zi­nāt­nes, māk­slas, pe­da­go­ģi­jas, eko­no­mi­kas un po­li­ti­kas sin­tē­ze, ka sa­vi­jas arī ar okul­tis­mu, mis­ti­ku, ezo­tē­ri­ku. 1875. ga­dā He­lē­na Bla­vat­ska un ame­ri­kā­ņu pul­kve­dis Hen­rijs Ol­kots Ņu­jor­kā no­di­bi­nā­ja Te­oso­fi­jas bied­rī­bu. Tās mēr­ķis bi­ja sa­ga­ta­vot Rie­tu­mu pa­sau­li Jaun­ā laik­me­ta sā­ku­mam.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

467 iesaka šo blogu

Balsot