Latviešu astroloģijas vēsturi jau otro gadu nopietnā līmenī pēta žurnālists, filozofs un vēstures pētnieks Arnis Kluinis. Viņa publikācijas turpinājumos lasāmas katrā žurnāla "Praktiskā Astroloģija" numurā. Tā kā nereti astrologu sarunās vai medijos tiek pieminēts slavenais pagājušā gadsimta astrologs Kārlis Līcītis, bet publiskajā telpā par viņu gandrīz nekas nav atrodams, vairākos turpinājumos publicēšu Arņa pētījumu par Kārli Līcīti. Patiesībā Arņa darbs ir milzu ieguldījums latviešu astroloģijas vēstures apzināšanā. Paldies viņam par to.:)

*

Viens Kārlis trijās dzīvēs

Ar­nis KLUI­NIS

Pir­mais se­vi par as­tro­lo­gu no­sau­ku­šais lat­vie­tis stā­dī­jās priekš­ā ar tri­jiem uz­vār­diem Čun­čiņš, Bet­hors un Lī­cī­tis.

Lat­vi­jas as­tro­lo­ģi­jas vēs­tu­res fak­tu plūs­mā jau mi­nēts, ka pa­ti pirm­ā pre­sē pub­li­cē­tā «sa­ru­na ar Lat­vi­jas as­tro­lo­gu Ral­fu Be­to­ru» at­ro­da­ma žur­nā­la «Aiz­ku­li­ses» 1925. ga­da 25. de­cem­bra nu­mu­ra 3.–4 . lpp. (1). Tur pirm­ā lat­vie­šu as­tro­lo­ga pir­ma­jā pub­li­cē­ta­jā ho­ro­sko­pā kā­dam no lat­vie­šiem pa­rā­dās «Kris­ti­nes Meierowiz tra­ģis­kais lik­tens as­tro­lo­ģi­jas ap­gais­mo­ju­mā», bet šo stās­tu ie­va­da da­žas zi­ņas par pa­ša as­tro­lo­ga iz­cel­smi: «Ga­dus des­mit at­pa­kaļ nā­ca man ro­kās kā­da an­gļu grā­ma­ta no Pe­ars (2), ku­rā uz­dū­ros uz pla­šu zvaig­žņu tul­ko­ša­nas māk­slu. Ie­pa­zi­nos arī ar pā­rē­jo Va­kar­ei­ro­pas li­te­ra­tū­ru, no­dar­bo­jos ša­jā ne­iz­sa­kā­mi in­te­re­san­tā zi­nāt­nē. Uz lie­lā­ku in­te­re­sen­tu pul­ci­ņa ie­ro­si­nā­ju­mu iz­de­vām vie­tē­jās va­lo­dās at­tie­cī­gu laik­rak­stu «Lik­tens un Zvaig­znes».» Kaut ti­kai kopš tā pa­ša 1925. ga­da 2. augus­ta iz­nā­ko­šais ne­dē­ļas žur­nāls «Aiz­ku­li­ses» jau bi­ja gu­vis pie­tie­ka­mi lie­lu at­sau­cī­bu, lai bū­tu vērts iz­man­tot tā starp­nie­cī­bu pie­tei­ku­mam par nā­ka­mo žur­nā­lu. Abu žur­nā­lu mērķ­gru­pas vie­no­ja no­nkon­for­misms. Vie­nā ga­dī­ju­mā vi­ņi vis­maz ar «Aiz­ku­li­šu» pir­kša­nu un la­sī­ša­nu vēr­sās pret valsts ofi­ci­āla­jiem ri­tu­āliem un vēl jo vai­rāk pret kon­krē­tiem per­so­nā­žiem, ku­ri uz­stā­jās kā šīs valsts po­li­tis­kā, saim­nie­cis­kā un in­te­lek­tu­ālā eli­te. Ot­rā ga­dī­ju­mā vi­ņi ļā­va as­tro­lo­ģi­jai ap­strī­dēt zi­nāt­ni tās 19. gad­sim­ta vei­do­lā, ko Lat­vi­jas valsts cen­tās uz­tiept par da­bas un sa­bied­rī­bas pēt­nie­cī­bas eta­lo­nu.

Uz­ska­tī­sim to par lie­cī­bu sek­mī­gai as­tro­lo­ģi­jas ie­aug­ša­nai jaun­iz­vei­do­tās de­mo­krā­ti­jas jeb Lat­vi­jas Re­pub­li­kas so­ci­āl­po­li­tis­ka­jā aina­vā, ka drīz vien 1926. ga­da 9. jū­li­jā un 1927. ga­da 10. jū­ni­jā un arī pēc tam «Aiz­ku­li­ses» pē­ra Ral­fu Bet­ho­ru sa­vā «pi­pa­ru pir­tī», t.i., ne­ga­tī­vo vai vis­maz aiz­do­mī­go tē­lu rub­ri­kā. «Aiz­ku­li­ses» ju­tās tik dro­šas, ka jau 9. jū­li­ja nu­mu­ra 7. lpp. iz­smē­ja Ral­fu Bet­ho­ru par pa­re­dzē­ju­mu, «ka 9. jū­li­jā Lat­vi­jas dzelz­ce­ļiem gai­dā­ma ka­tas­tro­fa, ku­rai būs ļaun­prā­tīgs rak­sturs» utt. «Šī as­tro­lo­ga pseido­nīms: «Ralfs Bet­hors», pa­tie­sī­bā tas ir ho­me­opā­tu ap­tie­ķe­ris Čun­čiņš (ta­jā un dau­dzās ci­tās pub­li­kā­ci­jās uz­vār­da tran­skrip­ci­jā Tfchuntfchinfch – A.K.), ku­ram ne­kas ne­iz­nā­ca ar vi­ņa žur­nā­lu «Zvaig­znes un lik­tens» (pa­vir­šī­ba pa­šu pie­teik­tā žur­nā­la no­sauk­ša­nā? vai ni­cī­gas at­tiek­smes de­mon­strā­ci­ja? – A.K.), ta­gad viņš strā­dā pie kā­da ci­ta žur­nā­la. Mū­su la­sī­tā­ji var vieg­li pār­lie­ci­nā­ties, vai ho­me­opāts pa­tie­šām ir brī­niš­ķīgs «as­tro­logs», vai ti­kai liels fan­tasts.» «Aiz­ku­li­ses» ne­uz­ska­tī­ja par va­ja­dzī­gu sa­gai­dīt vis­maz 10. jū­li­ju, lai vis­pirms pa­šas pār­lie­ci­nā­tos, vai Ralfs Bet­hors ir «brī­niš­ķīgs» as­tro­logs, vai vis­pār ne as­tro­logs.

Se­ko­jot «Aiz­ku­li­šu» no­rā­dī­ju­mam «pār­lie­ci­nā­ties», at­ve­ram 10. jū­li­ja avī­zes, un, lūk, «Lat­vi­jas Ka­rei­vis» 1. lpp. zi­ņo, ka «ce­ļā no Hav­ras ar vil­cie­nu, ku­rā brau­ca mū­su jū­ras virs­nie­ki, no­ti­ka dzelz­ce­ļa ka­tas­tro­fa», bet ga­dī­jums vil­cie­na pa­sa­žie­riem vis­maz no Lat­vi­jas lai­kam gan bei­dzies bez no­piet­nām se­kām. «Jaun­ākās Zi­ņas» par Lat­vi­jas ka­ra jūr­nie­ku gai­tām Fran­ci­jā in­for­mē­ja 13. jū­li­ja 2. lpp. daudz kon­spek­tī­vāk un ne­ga­dī­ju­mu ar vil­cie­nu ne­pie­mi­nē­ja. Šeit vēr­tē­tā­jam do­ta pil­na va­ļa pēc sa­vas pār­lie­cī­bas iz­lemt par fak­tu at­bil­stī­bu vai ne­at­bil­stī­bu pa­re­dzē­ju­mam. Pie tā pa­ša mēs pa­lie­kam, pē­tot pa­re­dzē­ju­ma ori­ģi­nā­lap­rak­stu avī­zes «Lat­vi­jas Sargs» (ne­kā­dā zi­ņā ne tā pa­ti avī­ze, kas «Lat­vi­jas Ka­rei­vis») 6. jū­li­ja nu­mu­ra 3. lpp. Tur Ralfs Bet­hors gai­dā­mā no­ti­ku­ma lai­ku de­vis in­ter­vā­lā starp 8. un 11. jū­li­ju. Tā­lāk – vai­rāk. «Lat­vi­jas Sar­ga» 4. augus­ta nu­mu­ra 3. lpp. ap­rak­stī­ta avī­zes ko­res­pon­den­ta ļau­ša­nās, ka Ralfs Bet­hors pie­ņem vi­ņu bez laip­nī­bas, «kā­du es­mu pa­ra­dis še sa­stapt», un, gal­ve­nais, iz­skaid­ro žur­nā­lis­tam, ka viņš kļū­dai­ni at­tie­ci­nā­jis pa­re­dzē­ju­mu uz Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ju, ne­vis uz Lat­vi­jas valsts amat­per­so­nām jeb­kur pa­sau­lē. «Ka­tas­tro­fa, pro­tams, no­ti­ka kai­mi­ņu val­stī...» Ku­rā val­stī, tie­ši ku­rā vie­tā un brī­dī? Var­būt ar to do­māts ga­dī­jums Fran­ci­jā, bet var­būt pil­nī­gi kas cits, ko mēs ne­kad vairs ne­va­rē­sim at­pa­zīt pa­sau­les zi­ņu pār­ba­gā­tī­bā var­būt tā­pēc, ka sa­bied­rī­bā pa­ma­nā­mas Lat­vi­jas amat­per­so­nas ie­vē­ro­ju­šas Bet­ho­ra brī­di­nā­ju­mu un vil­cie­nā nav sē­du­šās.

Da­žas die­nas vē­lāk, 6. augus­tā, «Lat­vi­jas Sargs» uz­ska­tī­ja par va­ja­dzī­gu gan­da­rīt sa­vu in­for­mā­ci­jas avo­tu par pār­cies­ta­jām ne­ēr­tī­bām, lie­kot vi­ņa ģī­met­ni sa­vā 1. lpp. ar pa­rak­stu «lat­vju as­tro­logs (zvaig­žņu tul­ko­tājs) Ralfs Bet­hors, ku­ra pol.-fin. pa­re­ģo­ju­mi pa lie­lā­kai da­ļai pie­pil­dī­ju­šies».

Pus­ot­ru ga­du vē­lāk jau re­dzē­tais Ral­fa Bet­ho­ra fo­to pa­rā­dī­jās ne­dē­ļas žur­nā­la «Jaun­ā Ne­dē­ļa» 1927. ga­da 9. de­cem­bra nu­mu­ra 4. lpp. ar pa­rak­stu, kas so­lī­ja Ral­fa Bet­ho­ra lek­ci­jas as­tro­lo­ģi­jā un pa­skaid­ro­ja, ka «R. Bet­ho­ra kungs ar šo zi­nāt­ni no­dar­bo­jas un stu­dē jau vai­rāk kā 10 ga­dus». No ot­ras pus­es, «Jaun­ais Zem­ga­lie­tis» 1928. ga­da 27. mar­ta 2. lpp. šaus­mi­nā­jās, jo «lek­ci­ju par as­tro­lo­ģi­ju la­sī­ja kāds Bet­hors... Lek­ci­ja no zi­nāt­nis­kā vie­dok­ļa bi­ja tik an­al­fa­bē­tis­ka, ka tie­šām ir jā­ap­brī­no lek­to­ra paš­ap­zi­nī­gā dros­me stā­ties kaut arī pro­vin­ces (Jel­ga­vas – A. K.) pub­li­kas priekš­ā.»

Da­žu ga­du lai­kā cil­vēks Čun­čiņš bi­ja kļu­vis par sa­bied­rī­bai pa­zīs­ta­mu tē­lu Bet­ho­ru, ku­ra eks­plu­atā­ci­ja de­va iz­ti­kas lī­dzek­ļus gan kon­krē­ta­jam cil­vē­kam (ģi­me­nei), gan pre­ses iz­de­vu­miem, kur šis tēls ti­ka iz­man­tots da­žā­dos kon­tek­stos un da­žā­diem, tai skai­tā pre­tē­jiem, mēr­ķiem. Eks­plu­atā­ci­jas in­ten­si­tā­te (vien­kār­šāk sa­kot, ar Bet­ho­ru sais­tī­to pub­li­kā­ci­ju skaits) tur­pi­nā­ja aiz­vien pie­augt līdz pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­du sā­ku­mam, bet sā­ka sa­rukt jau pirms Kār­ļa Ul­ma­ņa iz­da­rī­tā valsts ap­vēr­su­ma 1934. ga­da 15. mai­jā, kas re­zu­mē­ja 30. ga­du pir­ma­jā pus­ē no­ti­ku­šas iz­mai­ņas Lat­vi­jas sa­bied­rī­bas no­ska­ņo­ju­mā.

It kā dī­vai­ni, bet Kār­ļa Ul­ma­ņa re­žī­ma no­di­bi­nā­ša­nas brī­dī Ral­fa Bet­ho­ra «pol.-fin. pa­re­ģo­ju­mi» iz­rā­dī­jās pie­tie­ka­mi ne­po­li­tis­ki un tā­pēc pie­ļau­ja­mi. Pēc ap­vēr­su­ma vēl tu­pi­nā­ja iz­nākt Ral­fa Bet­ho­ra pro­du­cē­tie as­tro­lo­ģis­kie ka­len­dā­ri «Sen­ču pra­vie­to­ju­mi» un Ralfs Bet­hors tu­pi­nā­ja sa­dar­bī­bu ar laik­rak­stu «Pē­dē­jā Brī­dī», kas bi­ja iz­vēr­tu­sies cie­šā­ka ne­kā vis­pirms ar «Lat­vi­jas Sar­gu». Šā­das dar­bo­ša­nās ne­ie­de­rī­bu Kār­ļa Ul­ma­ņa iz­vei­do­ta­jā re­žī­mā vē­lāk to­mēr iz­rai­sī­ja ne jau pa­ti šī dar­bo­ša­nās, bet re­žī­ma ne­spē­ja iz­rau­ties no paš­kus­tī­bas, kas bi­ja sā­ku­sies līdz ar Lat­vi­jas Re­pub­li­kas Saei­mas iz­tren­kā­ša­nu. Re­žīms tur­pi­nā­ja ko­pēt pats se­vi, mek­lē­jot un at­ro­dot, ko vēl va­rē­tu aiz­liegt, aiz­slēgt un pa­dzīt. 1935. ga­dā pro­du­cē­tie «Sen­ču pra­vie­to­ju­mi» 1936. ga­dam bi­ja bie­zā­kie un grez­nā­kie starp vi­sām as­to­ņām ga­da­grā­ma­tām kopš 1928. ga­da, to­ties ar pa­ze­mī­bas vir­zie­nā ko­ri­ģē­tu no­sau­ku­mu «Sen­ču no­vē­ro­ju­mi», ar ko to­mēr ne­pie­ti­ka ga­da­grā­ma­tas turp­mā­kai iz­nāk­ša­nai. «Val­dī­bas Vēst­ne­sis» 1936. ga­da 25. ap­rī­ļa 4. lpp. pa­zi­ņo­ja, ka ap­tu­rē­ta laik­rak­sta «Pē­dē­jā Brī­dī» iz­do­ša­na. Da­žus ga­dus vē­lāk as­tro­lo­ģi­jas lai­ki Lat­vi­jā jau bi­ja tik­pat se­na un ap­tu­ve­ni no­jau­ša­ma pa­gāt­ne kā par­ti­ju lai­ki: «Reiz mums paš­iem bi­ja po­pu­lārs as­tro­logs Ralfs Bet­hors – Čun­čiņš,» at­gā­di­nā­ja ne­dē­ļas žur­nā­la «Ma­ga­zi­na» 1939. ga­da 29. de­cem­bra 2. lpp.

Nā­ka­mais vēs­tu­res vir­pu­lis ie­dzi­na lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­ju ar vi­su Bet­ho­ru at­mi­ņās par brī­vo Lat­vi­ju, ko sev līdz­i spē­ja pa­ņemt trim­dā de­vu­šies tau­tie­ši. Aiz­vien no jaun­a as­tro­lo­ģi­jas pa­ga­lī­tes trim­di­nie­ku at­mi­ņu uguns­ku­rā bi­ja ga­tavs pie­sviest bi­ju­šais avī­zes «Pē­dē­jā Brī­dī» re­dak­tors Oļ­ģerts Lie­piņš (1906–1983), sā­kot jau ar Vā­ci­jā no­nā­ku­šo lat­vie­šu bēg­ļu pul­cē­ša­nās vie­tā Ol­den­bur­gā ma­šīn­rak­stā iz­do­tā žur­nā­la «» (ne «Va­ra­vīk­sne») 1946. ga­da 4. nu­mu­ra 30. lpp., kur stās­ta ar iz­teik­smī­gu no­sau­ku­mu «Zvaig­žņu draugs» va­ro­nis «li­ka at­nest Bet­ho­ra ka­len­dā­ru un uz­šķirt, kā­das die­nas lab­vē­lī­gas «acu ope­rā­ci­jām, prā­vu uz­sāk­ša­nai un ce­ļo­ju­miem...»» Du­bul­tpē­di­ņas ap­zī­mē ka­len­dā­ra tek­sta ci­tē­ša­nu stās­tā, kas liek do­māt, ka stās­ta au­tors bi­ja spē­jis šo ka­len­dā­ru pa­ņemt līdz­i no Dzim­te­nes.

Oļģerta Liepiņa lieldarbā «Stirnas pār kalniem», kura pirmpublicējums Vācijā izdotajā avīzē «Latvija» prasīja vairākus simtus turpinājumu, Bethors pieminēts divreiz saistībā ne tikai ar kalendāru, bet – galvenais – ar savu sievu. Romānā minētā «Antonija, kas bija liela gudriniece, un kurai piederēja komponistes Paulas Līcītes vīra Ralfa Bethora-Čunčiņa sastādītais astroloģiskais kalendārs, noteica: «Tas nav bez dziļākas nozīmes...»» (1968. gada 17. augusta un līdzīgi arī 1969. gada 18. oktobra 2. lpp.)

«Tas nav bez dziļākas nozīmes...» Šie Oļģerta Liepiņa vārdi attiecināmi uz viņa lomu, bez kuras laikam gan vispār nebūtu nekā no tā, ko šo rindu autors uzrakstījis par latviešu astroloģiju. Proti, nevilināja iespēja atstāstīt latviešu valodā publicēto ar un ap vārdu «astroloģija», ja tas nenovestu līdz atbildei, kas tad bija pirmais latvietis, kurš uzdrošinājās nosaukt sevi par astrologu. Ai, cik trāpīgi šo pašu domu izteicis «Jaunais Zemgalietis», «ka tiešām ir jāapbrīno lektora pašapzinīgā drosme stāties kaut arī provinces publikas priekšā». Nekas cits kā province taču nebija visa Latvija, salīdzinot arī šejienes astroloģiju ar tās attīstību kultūras metropolēs. Pārspīlēti vai provocējoši, bet ne absurdi ir teikt, ka latvieši spēja iztikt ar vienu astrologu gandrīz vai simt gadu.

Atliksim tālākai izpētei jautājumu, kāpēc tieši šim, nevis kādam citam no pāris miljoniem (nē, no daudz vairāk miljoniem, ievērojot cilvēku dabisko un mehānisko kustību tagadējās Latvijas teritorijā daudzu gadu desmitu gaitā) piemita «pašapzinīgā drosme» nosaukt sevi par astrologu. Pietiks ar iespēju noskaidrot šā cilvēka dzimšanas un nāves datus, dot kaut jel kādas norādes uz viņa izglītošanos astroloģijā un uzskaitīt viņa pēcnācējus. Vai tad tas tik grūti? Kādā brīdī pirms pāris gadiem šķita, ka par konkrēto cilvēku tas varētu būt pat neiespējami. Ja vispār palika cerības kaut ko uzzināt (saprast, kur varētu kaut ko uzzināt), tad atbilstoši Oļģerta Liepiņa norādei uz Bethora-Čunčiņa laulību ar komponisti, jau Latviešu Konversācijas vārdnīcas XII sējuma (R., 1935) 23 337.–23 338. slejā aprakstīto un fotoattēlā parādīto Paulu Līcīti un līdzīgi arī saistībā ar «Aizkulisēs» uzsvērto, ka Ralfs Bethors «ir homeopātu aptieķeris». Tās taču bija norādes uz divām pietiekami iespaidīgām profesionālajām grupām, pie kuru locekļiem apjautāties, vai kādam no viņiem nosauktie cilvēki nav bijuši skolotāji vai skolotāju skolotāji cilvēcisko kontaktu nozīmē lielākā mērā nekā tagad Latvijā sastopamajiem astrologiem. Oļģerta Liepiņa romāna prototipu zinātāji ir atgādinājuši par viņa sievas Paulīnas studijām konservatorijā (sk., piemēram, avīzes «Laiks» 1972. gada 29. novembra 5. lpp.), kas padara saprotamu, kāpēc komponiste romānā izvirzīta priekšplānā, uz astrologu norādot saistībā ar viņa sievu.

Latvijas astrologiem nevar pārmest nepateicību Bethoram. Latvijas okupācija pārklāja Bethora hipotētiskajiem skolēniem to pašu noslēpumu plīvuru, kāds sedza Bethoru. Līdz tagadējiem Latvijas astrologiem nonākušie priekšstati par Bethoru ir izteikti dažos teikumos mājaslapā, ko uztur astrologu apmācības iestāde «Baltā skola»: «XX gs. grupa vācu astrologu ar Alfrēdu Vitti priekšgalā izstrādāja jaunas sistēmas astroloģiju – Hamburgas jeb urānisko astroloģiju. 30. gados no Vācijas uz Rīgu šīs zināšanas atveda ievērojamais Latvijas astrologs Kārlis Līcītis, kurš apguva medicīniskās astroloģijas universitātes kursu Leipcigā. Atgriežoties Rīgā K. Līcītis atvēra homeopātisko aptieku un saviem pacientiem izrakstīja zāles balstoties uz horoskopu. Nikolajs Kalerts ir viens no Kārļa Līcīša skolniekiem un Hamburgas astroloģijas skolas tradīciju turpinātājs.» (3)

Citā rakursā – saistībā ar Latvijā vairākus mūža cēlienus strādājušo astrologu Sergeju Vronski (1915–1998) – Bethoru pieminējusi astroloģe un žurnāliste Guna Kārkliņa. Baltijas Astroloģijas skolas direktors Valērijs Babajevs viņai norādījis izejas punktu, no kura viņš pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā stājies sakaros ar Sergeju Vronski: «Tajā laikā es jau nodarbojos ar astroloģiju un mācījos pie Nikolaja Kalerta, kurš bija viens no vecākajiem un cienījamākajiem Latvijas astrologiem. Viņš strādāja pēc vācu skolas metodes un bija slavenā trīsdesmito gadu Latvijas astrologa Kārļa Līcīša skolnieks.» (4)

Te nupat tika pieļauts iepriekš neizskaidrots lēciens no Bethora-Čunčiņa uz Līcīti, par kura parādīšanos nojausmu jau sniedz viņa sievas uzvārds. Pilnīgu skaidrību sniedz «Valdības Vēstneša» 1933. gada 17. janvāra 6. lpp. ar Iekšlietu ministrijas vārdā publicētu atļauju «Kārlim – Jānim (Johans) Rūdolfam Čunčiņam, dzim. 1889. g. 26. jūnijā, turpmāk saukties uzvārdā «Līcītis»».

Lai arī cik svarīga ir cilvēka piedzimšana, viņa nāve kā dzīves rezumējums nav mazāk svarīga. Jaunizceptā Līcīša pazušanu no publiskās telpas varēja sasaistīt ar «Jaunākajās Ziņās» 1940. gada 13. aprīļa 20. lpp. publicēto nekrologu avīzes līdzstrādniekam Kārlim Līcītim, kurš dzimis 1889. gadā. Tālākie meklējumi būtu ļoti apgrūtināti, ja tā Kārļa Līcīša nāves ziņa tiktu dota bez viņa dzimšanas datuma 1889. gada 13. martā un citas informācijas, kas ļāva droši nošķirt šo Līcīti no meklējamā Līcīša, kurš pazudis citur. Tai skaitā varēja būt pazudis nekur neiezīmētā kapā, kādu ap 1940. gadu saradās ļoti daudz Latvijā un pasaulē.

Dzīves īstenība izrādījās gaišāka. Atradās cilvēki, kuri apliecināja, ka savām acīm redzējuši tieši astrologu Kārli Līcīti sveiku un veselu vēl daudz vēlāk. Latviešu klavierspēles leģenda Vilma Cīrule (1923) atcerējās, ka pagājušā gadsimta 60. gados ne tikai gājusi pie komponistes Paulas Līcītes uz Dzirnavu ielu 127 (adrese precizēta pēc Rīgas telefona abonentu sarakstiem) saņemt vai atdot notis, bet arī dzīvojusi kaimiņos Kārlim Līcītim Slokas ielā. Par Paulas un Kārļa attiecībām citi nav zinājuši daudz vairāk nekā to, ka kaut kādas attiecības pastāvējušas, kaut dzīvojuši viņi Daugavas pretējos krastos. Kārlis bijis «ļoti žiperīgs kungs, homeopāts», bet par astroloģiju gan nekas nav dzirdēts. Daudz ciešākas attiecības tieši pa homeopātijas līniju sasaistījušas Kārli Līcīti ar šobrīd Latvijā vai varbūt pasaulē vecāko homeopāti Rasmu Kalniņu (dzimušu Štālmani, 1932). Viņa lielā mērā Kārļa Līcīša ietekmē pārkvalificējusies uz homeopātiju no padomiski akadēmiskās medicīnas. Tomēr arī viņai Kārlis Līcītis savu astroloģisko bagāžu nav uzticējis. Abas Līcīšu pazinējas bija vienisprātis ne tikai par Līcīšu dēla, pagājušā gadsimta 20./30. gadu mijas avīzēs apčubinātā Jānīša (1927), bet arī par mazbērnu dzimšanu. Tātad viņiem tepat kaut kur jābūt arī tagad. Ar šādu pārliecību meklējot, atradās Paulas un Kārļa mazdēls Māris Līcītis (1960) un vēl daudz stāstāmā par šo ģimeni.

*

(!!!! Ja gadījumā kaut kas no šī raksta tiek izmantots citur publiskā telpā, obligāti jāliek atsauce uz žurnālu "Praktiskā Astroloģija". Lai nerastos problēmas ar autortiesībām. - G.K.)

_

1. Sk.: Kluinis A. «Pamatu likšana latviešu astroloģijas valodai». – «Praktiskā Astroloģija», 2014, nr. 3., 32.–33. lpp.; turpat norāde, ka Betors vienā gadījumā ir tas pats Bethors citos gadījumos.

2. Ticamākais kandidāts uz latvju astroloģijas krusttēva godu ir īru valodas un senatnes pētnieks un publicists, finālā ar nāvi sodīts īru sacelšanās vadonis Patriks Pīrss (Pearse, 1879–1916). Vācieši Pirmā pasaules kara laikā mēdza popularizēt tos, kuri cēla nemierus viņu ienaidnieku nometnē.

3. Sk.: http://baltastudija.lv/astrologijas-skola/hamburgas-astrologija/.

4. Kārkliņa G. «Hitlera un Brežņeva astrologs no Zolitūdes». – «Patiesā Dzīve», 2009. gada 25. septembrī, 20. lpp.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

467 iesaka šo blogu

Balsot