Skaļš, sar­kans un ģi­me­nisks – Jaun­gads ķī­nie­šu gau­mē

Kolēģa Māra Krūmiņa versija "Praktiskajai Astroloģijai"

Rie­tu­mu pa­sau­le, kā al­laž, ir bi­ju­si ne­pa­cie­tī­ga un maz­liet pār­stei­gu­sies, jau kopš 1. jan­vā­ra sprie­de­lē­jot par to, ko mums at­ne­sis Žurkas gads. Tas vēl tikai sāksies, un tas ir ga­na labs ie­mesls, lai pa­rau­dzī­tos, kā tad šos svēt­kus sa­gai­da pa­ši ķī­nie­ši, kas to tra­dī­ci­jas iz­ko­pu­ši vai­rāk ne­kā 2000 ga­du ga­ru­mā. At­ka­rī­bā no re­ģi­ona (Ķī­na ir vie­na no lie­lā­ka­jām pa­sau­les val­stīm) un svi­nē­tā­ju so­ci­ālās iz­cel­smes svēt­ku tra­dī­ci­jas maz­liet at­šķi­ras, ta­ču ir lie­tas, kas pa­liek ne­mai­nī­gas – vēl­me jaun­ā ga­da ie­stā­ša­nos at­zī­mēt ko­pā ar ģi­me­nes lo­cek­ļiem, da­rīt to mak­si­mā­li ska­ļi un uz­sva­ru likt uz sar­ka­nās krā­sas iz­man­to­ša­nu.

Le­ģen­da par bries­mo­ni Ņa­ņu

Ķī­nie­šu Jaun­ga­da svi­nē­ša­nas tra­dī­ci­jas nāk no tās se­nās pa­gāt­nes, kad ļau­dis vēl ne­lau­zī­ja gal­vas par sa­strē­gu­miem liel­pil­sē­tu ie­lās, hi­po­te­kā­ra­jiem kre­dī­tiem un bu­dže­tu de­fi­cī­tiem. Cil­vē­ku gal­ve­nās rū­pes bi­ja ap­strā­dāt zem­i, kas snie­dza vi­su ne­pie­cie­ša­mo nor­mā­lai dzī­vei to­rei­zē­jā iz­prat­nē. Šāds dzī­ves ritms no­zī­mē­ja sma­gu un ilg­sto­šu dar­bu pa­va­sa­rī, va­sa­rā un ru­de­nī, un vie­nī­gais at­el­pas brī­dis bi­ja zie­mā, kad lauk­saim­nie­cī­bas dar­bos ie­stā­jās da­bas dik­tē­ta pau­ze.

Ta­ču, kā par ne­lai­mi, šo pau­zi sa­viem mēr­ķiem iz­man­to­ja arī le­ģen­dā­rais bries­mo­nis Ņaņs («Ni­an» – šis vārds ķī­nie­šu va­lo­dā no­zī­mē «gads»), kurš tie­ši zie­mas pe­ri­odā iz­gā­ja cil­vē­ku me­dī­bās un te­ro­ri­zē­ja ļau­dis. Tā tas tur­pi­nā­jās la­bu lai­ku, šis ga­da pe­ri­ods ti­ka uz­ska­tīts par šaus­mu un bai­ļu lai­ku, līdz zem­nie­kus ap­cie­mo­ja kāds vieds ve­čuks un iz­skaid­ro­ja vi­ņiem, ka Ņaņs pa­nis­ki bai­dās no trok­šņa un sar­ka­nās krā­sas. Ļau­dis to li­ka aiz auss, ar lai­ku em­pī­ris­kā ce­ļā sa­pra­ta, ka vis­ie­spai­dī­gā­ko Ņa­ņu aiz­bai­do­šo trok­sni spēj ra­dīt svi­nī­bas, un jau drīz vien tās ie­vil­kās ve­se­la mē­ne­ša ga­ru­mā – līdz brī­dim, kad zie­ma at­kā­pās un pie­nā­ca brī­dis ķer­ties pie ze­mes ap­strā­dā­ša­nas. Tā­da, lūk, le­ģen­da...

Ķī­nie­šu as­tro­lo­gi ap­tu­ve­ni II­I gad­sim­tā pirms mū­su ēras iz­skait­ļo­ju­ši, ka pie­mē­ro­tā­kais brī­dis Jaun­ga­da at­zī­mē­ša­nai ir ot­rais jaun­ais Mē­ness pēc zie­mas saul­grie­žiem. Līdz ar to jauns gads pēc Mē­ness ka­len­dā­ra var ie­stā­ties ne ag­rāk kā 21. jan­vā­rī un ne vē­lāk kā feb­ru­āra bei­gās. Līdz pat 1911. ga­dam šos svēt­kus Ķī­nā dē­vē­ja vien­kār­ši par Jaun­ga­du, ta­ču, kad valsts pār­gā­ja uz Gre­go­ra ka­len­dā­ru, lai ne­ras­tos pār­pra­tu­mi, tos pār­dē­vē­ja par Pa­va­sa­ra svēt­kiem («Chun­jie»). Mūs­die­nās tos, pro­tams, ve­se­la mē­ne­ša ga­ru­mā ne­viens vairs ne­at­ļau­jas svi­nēt – ofi­ci­āli Ķī­nā ir trīs svēt­kiem vel­tī­tas brīv­die­nas, bet ne­ofi­ci­āli ļau­dīm pa­ras­ti iz­do­das iz­brī­vēt ap­tu­ve­ni ne­dē­ļu.

Lie­lā mig­rā­ci­ja

Ķī­nie­šu Jaun­gads ne­re­ti tiek dē­vēts par vis­mas­vei­dī­gā­ko ik­ga­dē­jo mig­rā­ci­ju uz mū­su pla­nē­tas. Mil­zī­ga­jā val­stī paš­laik dzī­vo maz­liet vai­rāk ne­kā 1,35 mil­jar­di ie­dzī­vo­tā­ju, dau­dzi no ku­riem vē­las sa­ska­ņā ar se­na­jām tra­dī­ci­jām sa­gai­dīt jaun­o ga­du ģi­me­nes lo­kā. Tur­klāt ne vien­kār­ši ģi­me­nes lo­kā, bet sa­vas dzim­tas mā­jās, lai va­rē­tu ap­cie­mot ne ti­kai ve­cā­kus, bet arī ci­tus tu­vi­nie­kus – šiem ap­cie­mo­ju­miem tra­di­ci­onā­li tiek at­vē­lē­tas jaun­ā ga­da pirm­ās die­nas. Kopš Ķī­nā no­vē­ro­ja­ma ie­spai­dī­ga eko­no­mis­kā iz­aug­sme, sim­tiem mil­jo­nu cil­vē­ku no lau­kiem pār­cē­lu­šies uz dzī­vi pil­sē­tās. Bei­dza­ma­jās die­nās pirms Jaun­ga­da vi­ņi bur­tis­ki pa­ra­li­zē sa­tik­smi, ce­ļo­jot uz mā­jām, bet, svēt­ku ne­dē­ļai no­slē­dzo­ties, mē­ro ce­ļu at­pa­kaļ.

Na­ma­tēvs un na­ma­mā­te tik­mēr ga­ta­vo­jas vie­su uz­ņem­ša­nai. Glu­ži tā­pat kā kris­tie­ši pirms Zie­mas­svēt­kiem ie­vē­ro Ad­ven­ti ar tās tra­dī­ci­jām, arī ķī­nie­ši aiz­ejo­šā ga­da bei­dza­mo mē­ne­si tra­di­ci­onā­li vel­tī­ju­ši da­žā­diem ri­tu­āliem. Viens no in­te­re­san­tā­ka­jiem ir at­va­das no Vir­tu­ves die­va («Za­o Jun») – tas ir mā­jas ga­riņš, kas sa­vu­laik at­vē­lē­jis cil­vē­kiem iz­man­tot ugu­ni un rū­pē­jas par pa­var­da gla­bā­ša­nu. Se­na­jos lai­kos gan­drīz kat­ra ķī­nie­šu bu­dis­tu mā­jā gla­bā­jās šā die­va por­trets. Tiek uz­ska­tīts, ka ga­da no­ga­lē Vir­tu­ves dievs do­das uz de­be­sīm, lai Nef­rī­ta Im­pe­ra­to­ram zi­ņo­tu par ģi­me­nes uz­ve­dī­bu ga­da lai­kā, tā­pēc aiz­ejo­šā ga­da bei­dza­ma­jās die­nās ļau­dis vi­ņu cen­tu­šies pie­la­bi­nāt ar da­žā­diem zie­do­ju­miem, pie­mē­ram, ie­zie­žot por­tre­tu ar me­du. Ga­da bei­dza­ma­jās die­nās por­tre­tu pie­ņemts sa­de­dzi­nāt, šā­dā vei­dā Vir­tu­ves die­vu līdz ar dū­miem no­sū­tot de­be­sīs, bet jaun­ā ga­da pir­ma­jā die­nā go­da vie­tā tiek likts jauns at­tēls.

Ve­cā ga­da pē­dē­jās die­nās ie­rasts ap­mek­lēt tem­pļus, lai per­so­nī­gi pa­teik­tos die­viem par vi­su la­bo, kas no­ti­cis aiz­ejo­ša­jā ga­dā, kā arī mē­ģi­nā­tu iz­lūg­ties no vi­ņiem kā­das vē­lē­ša­nās pie­pil­dī­ša­nos – šim no­lū­kam tiek aiz­de­dzi­nā­ta sve­cī­te. Ļo­ti sva­rīgs uz­de­vums ir arī per­so­nī­gā, mā­jas al­tā­ra sa­kār­to­ša­na. Daž­viet no­ma­ļos lau­ku re­ģi­onos ga­da pē­dē­jās die­nās lo­gu rū­tis jo­pro­jām aiz­lī­mē ar pa­pī­ra lok­snēm, lai mā­jā ne­ie­kļū­tu ļau­nie ga­ri. Ta­ču daudz iz­pla­tī­tā­ka ir tra­dī­ci­ja dur­vīm pie­stip­ri­nāt pie­cas sar­ka­na pa­pī­ra strē­me­les – tās sim­bo­li­zē veik­smi, ba­gā­tī­bu, prie­ku, il­gu mū­žu un cie­ņu.

Ķī­nas zie­me­ļu da­ļā mā­jas ie­eja tiek ro­tā­ta ar eg­les, cip­re­ses vai prie­des za­ri­ņiem, kam ap­sie­tas sar­ka­nas len­tes, sa­vu­kārt Hon­kon­gā svēt­ku ko­ka fun­kci­jas ne­re­ti pil­da per­si­ku koks. Ķī­nie­ši mēdz vei­dot arī sim­bo­lis­kus Lai­mes jeb Nau­das ko­kus – lie­lā bļo­dā tiek lik­ti rī­si, ko ap­krauj ar aug­ļiem, bet vi­sā ša­jā vei­do­ju­mā ie­sprauž ko­ka za­ru, ku­rā ie­ka­ri­nā­tas va­ra mo­nē­tas. Ne­at­ņe­ma­ma svēt­ku ro­tā­ju­ma sa­stāv­da­ļa ir zie­di – vis­bie­žāk pe­oni­jas (tās sim­bo­li­zē ba­gā­tī­bu un diž­cil­tī­bu), bet Ķī­nas dien­vi­dos nar­ci­ses un or­hi­de­jas.

Kas jā­pa­spēj līdz Jaun­ga­dam

Pār­is die­nas pirms Jaun­ga­da vi­sās mā­jās no­tiek ģe­ne­rāl­tī­rī­ša­na, tur­klāt sa­ska­ņā ar se­nu tra­dī­ci­ju pu­tek­ļus un ne­tī­ru­mus slau­ka vir­zie­nā uz is­ta­bas vai mā­jas cen­tru, pēc tam sa­vā­cot. Sa­pro­tams, ka viens no tī­rī­ša­nas un kār­to­ša­nas ie­mes­liem ir vēl­me cie­mi­ņus uz­ņemt ne­vai­no­ja­mi tī­rā mā­jok­lī, ta­ču tas nav vie­nī­gais ie­mesls – ga­da bei­dza­ma­jā die­nā un jaun­ā ga­da pir­ma­jās die­nās ķī­nie­šiem ir aiz­liegts ķer­ties pie mā­jas uz­kop­ša­nas. Tas sais­tīts ar le­ģen­du, sa­ska­ņā ar ku­ru Jaun­ga­da priekš­va­ka­rā die­vi kat­ram mā­jok­lim nes lai­mi un veik­smi, kas no­sē­žas mā­jās pu­tek­ļu vei­dā – to aiz­slau­cī­ša­na bū­tu ne­lā­ga zī­me. Pa­bei­dzot ģe­ne­rāl­tī­rī­ša­nu, ļau­dis mēdz slo­tas, spai­ņus un lu­pa­tas no­slēpt kā­dā tā­lā­kā vie­tā, lai tās ne­kris­tu acīs cie­mi­ņiem.

Vec­ga­da va­ka­rā un jaun­ā ga­da pir­ma­jās die­nās tra­dī­ci­jas pra­sa ie­vē­rot vēl ve­se­lu vir­kni no­sa­cī­ju­mu. Ir pie­ņemts līdz ga­da bei­gām no­kār­tot vi­sus pa­rā­dus un da­rīt vi­su ie­spē­ja­mo, lai ga­da pir­ma­jās die­nās ne­nāk­tos aiz­ņem­ties nau­du. Jaun­ā ga­da pir­ma­jās die­nās ir aiz­liegts maz­gāt un ap­griezt ma­tus (par slik­tu zī­mi tiek uz­ska­tī­ta gan na­žu, gan šķē­ru, gan ci­tu asu priekš­me­tu lie­to­ša­na), tā­pēc aiz­ejo­šā ga­da bei­dza­ma­jās die­nās ķī­nie­ši no­teik­ti do­das pie fri­zie­ra. Pirms svēt­kiem pie­ņemts arī veikt jaun­us pir­ku­mus, tur­klāt ļau­dis cen­šas ie­gā­dā­ties kā­du ap­ģēr­ba ga­ba­lu sar­ka­nā krā­sā – kā jau sa­cīts, tiek uz­ska­tīts, ka šī krā­sa sim­bo­li­zē veik­smi un aiz­bai­da gan bries­mo­ni Ņa­ņu, gan da­žā­dus ļau­nos ga­rus, ku­ri ga­da no­ga­lē klīst pa pa­sau­li un mek­lē ap­me­ša­nās vie­tu. Sa­vu­kārt bal­tas un mel­nas krā­sas ap­ģēr­bi svēt­ku die­nās tiek no­bē­dzi­nā­ti skap­ja tā­lā­ka­jā stū­rī.

Ģi­me­nes lo­kā

Mal­tī­te ģi­me­nes lo­kā ķī­nie­šu uz­tve­rē ir pa­ti sva­rī­gā­kā svēt­ku sa­stāv­da­ļa. Ķī­nie­ši ne­kad ne­ķe­ras pie ēša­nas, pirms pie gal­da nav ap­sē­du­šies vis­i vie­si, ku­riem jā­ie­ro­das, un in­te­re­san­ti, ka pie gal­da klā­tas vie­tas ar tiem tu­vi­nie­kiem, ku­ri kā­du ie­mes­lu dēļ uz svēt­kiem nav va­rē­ju­ši ie­ras­ties. La­bais to­nis pra­sa svi­nē­tā­ju lo­kā at­ras­ties līdz pat svēt­ku bei­gām, ne­do­ties uz sa­vu is­ta­bu pat tad, ja svi­nī­bas ap­ni­ku­šas. Tur­klāt šis ti­cē­jums tiek diez­gan stin­gri ie­vē­rots, jo, ja kāds ie­do­mā­sies jaun­o ga­du sa­gai­dīt vien­tu­lī­bā, sep­ti­ņus ne­lai­mes ga­dus viņš pie­sauks ne vien pats sev, bet vi­sai ģi­me­nei. Lī­dzī­gi kā lat­vie­šiem Lī­go nak­tī, ķī­nie­šiem ir ti­cē­jums – vis­lie­lā­kie pa­nā­ku­mi jaun­ajā ga­dā gai­dā­mi tiem, ku­ri svēt­ku nak­tī vis­pār nav li­ku­šies uz auss.

Pirms mal­tī­tes no­tiek ne­liels ap­dā­vi­nā­ša­nas ri­tu­āls – katrs no cie­mi­ņiem pa­sniedz na­ma saim­nie­kiem pa di­viem man­da­rī­niem, pre­tim sa­ņe­mot ana­lo­ģis­ku dā­va­nu. Šai tra­dī­ci­jai esot ap­tu­ve­ni trīs tūk­sto­ši ga­du, un tās iz­skaid­ro­jums ir sa­mē­rā vien­kāršs – vār­du sa­li­kums «pār­is man­da­rī­nu» skan ļo­ti lī­dzī­gi vār­dam «zelts», un ķī­nie­ši uz­ska­ta, ka šā­dā vei­dā no­vēl ci­tiem nā­ka­ma­jā ga­dā kļūt tu­rī­gā­kiem.

Kā jau lie­lā­kā da­ļa tau­tu, arī ķī­nie­ši uz­ska­ta, ka svēt­ku mal­tī­tei jā­būt pēc ie­spē­jas ba­gā­tī­gā­kai, jo tā sim­bo­li­zē vis­a ga­da ga­ru­mā gai­dā­mo lab­klā­jī­bu. Lat­vie­šiem ie­ras­to zir­ņu un cū­kas šņu­ku­ra lo­mu Ķī­nas zie­me­ļos pil­da pel­me­ņi, bet dien­vi­dos – no rī­siem ga­ta­vo­ti plā­ce­ņi. Zivs, kas sim­bo­li­zē pār­ti­cī­bu, aus­te­res (veik­smi biz­ne­sā), jaun­ie bam­bu­sa dzi­nu­mi (iz­aug­smi), ma­ka­ro­ni (ilgs mūžs), kal­tē­tas me­lo­nes (la­ba ve­se­lī­ba) – šie gar­du­mi pa­ras­ti grez­no svēt­ku va­ka­ri­ņu gal­du. In­te­re­san­ti, ka ga­da pir­ma­jā die­nā no ga­ļas ļau­dis pa­ras­ti mēdz at­tu­rē­ties.

Ap­dā­vi­nā­ša­nās ie­ro­be­žo­ta

Tū­daļ pēc svēt­ku mal­tī­tes pie sa­vām dā­va­nām – sar­ka­nām ap­lok­snēm, ku­rās at­ro­das zī­mī­tes ar la­ba vē­lē­ju­miem un nau­da, tiek bēr­ni (daž­viet arī ne­pre­cē­ti ļau­dis ve­cu­mā līdz ap­tu­ve­ni 30 ga­diem). Nau­das sum­ma ir at­ka­rī­ga no ģi­me­nes ro­cī­bas, ta­ču jā­ņem vē­rā, ka ķī­nie­ši ir lie­li nu­me­ro­lo­ģi­jas (ne kla­sis­kās) cie­nī­tā­ji, tur­klāt par veik­smī­giem un ba­gā­tī­bu ne­so­šiem uz­ska­ta pār­a skait­ļus. Pie­mē­ram, skait­lis 8 tiek uz­ska­tīts par veik­smī­gu, jo tas skan lī­dzī­gi vār­dam «ba­gā­tī­ba», sa­vu­kārt 6 iz­ru­nā ļo­ti lī­dzī­gi vār­dam «gluds» – tā­tad 80 vai 60 ju­aņu ap­lok­snē tiek uz­ska­tī­ti par veik­smi ne­so­šu dā­va­nu. Se­nos lai­kos bēr­niem Jaun­ga­dā dā­vā­ta mo­nē­tu vir­te­ne, ku­rā bi­jis 100 va­ra mo­nē­tu – tās sim­bo­li­zē­ju­šas nā­ka­mos 100 dzī­ves ga­dus. Kā at­balss no šīs tra­dī­ci­jas pa­li­cis pa­ra­dums dā­vāt šo­ko­lā­des mo­nē­tas.

Ap­dā­vi­nā­ša­nos pie­au­gu­šo star­pā ķī­nie­ši ne­uz­ska­ta par ob­li­gā­tu, lai gan vie­tām tra­dī­ci­ja to­mēr tiek pie­kop­ta. Ta­ču sva­rī­gi, ka pie­au­gu­šie cits ci­tam ne­dā­vi­na kā­das sa­dzī­vis­kas dā­va­nas – pa­ras­ti pie­ņemts dā­vāt sal­du­mus, dzē­rie­nus vai ēdam­lie­tas, pie­mē­ram, rī­sus, pī­rā­gus, tē­ju. Sva­rī­gi ie­vē­rot, ka arī ša­jos ga­dī­ju­mos jā­ie­vē­ro pār­a skait­ļa prin­cips, jo pār­a skait­lis sim­bo­li­zē ģi­me­nes har­mo­ni­ju un vie­no­tī­bu – pie­mē­ram, dā­vi­not kā­dam dzē­rie­nu, jā­at­ce­ras, ka pu­de­lēm jā­būt di­vām, ne­vis vie­nai. Šā­das dā­va­nas, at­šķi­rī­bā no sla­ve­nā man­da­rī­nu pār­a, nav pie­ņemts pa­sniegt pub­lis­ki, cie­mi­ņi pirms do­ša­nās prom tās saim­nie­kiem pa­sniedz ne­uz­krī­to­ši vai vien­kār­ši kaut kur at­stāj. To­ties pub­lis­ki pie­ņemts ne ti­kai iz­teikt, bet pēc ie­spē­jas ska­ļāk iz­kliegt la­ba vē­lē­ju­mus tu­vi­nie­kiem, drau­giem, pa­zi­ņām un arī ne­pa­zīs­ta­miem cil­vē­kiem – tiek uz­ska­tīts, ka šā­dā ga­dī­ju­mā ir lie­lā­kas iz­re­dzes, ka tos sa­dzir­dēs die­vi.

Trok­snis un līk­smī­ba

Ga­da pir­ma­jā die­nā ķī­nie­ši mēdz pie­vērst uz­ma­nī­bu da­žā­dām zī­mēm. Pie­mē­ram, tiek uz­ska­tīts, ka pir­mais vārds, ko iz­dzir­dēs jaun­ajā ga­dā, sim­bo­lis­ki pa­vēs­tīs par ga­da gal­ve­no no­ti­ku­mu – bie­ži vien uz­reiz pēc 12 nak­tī ļau­žu sa­ru­nas gro­zās ti­kai ap nau­du, bet tā­dus vār­dus kā «nā­ve», «sli­mī­ba» vai «ne­veik­sme» pat aiz­liegts iz­ru­nāt. Ļo­ti po­pu­lārs jo­pro­jām ir ga­da pirm­ā gā­jie­na ri­tu­āls. Ie­stā­jo­ties jaun­ajam ga­dam, ļau­dis iz­iet no mā­jas un do­das vir­zie­nā, kas par lai­mī­gu at­zīts vi­ņu ho­ro­sko­pā. Pa­spē­ru­ši kā­dus des­mit so­ļus, vi­ņi at­grie­žas mā­jās, jo ri­tu­āla mēr­ķis – go­di­nāt prie­ka die­vu – ir iz­pil­dīts. Tā­pat Ķī­nā tiek uz­ska­tīts – tie, ku­ri jaun­ajā ga­dā pir­mo no put­niem ie­rau­dzīs dzie­dā­tāj­put­nu vai bez­de­lī­gu, ša­jā ga­dā kļūs tu­rī­gā­ki.

Līdz ar jaun­ā ga­da ie­stā­ša­nos sā­kas ne­bei­dza­mā ugu­ņo­ša­na, kas ilgst ve­se­lu ne­dē­ļu. Se­nat­nē cil­vē­ki trok­sni ra­dī­ja, ska­ļi sa­klie­dzo­ties, dār­di­not va­ra pan­nas un kat­lus un ar lī­dzī­giem pa­ņē­mie­niem, ta­ču šau­jam­pul­ve­ra iz­gud­ro­ša­na (ie­spē­jams, ap mū­su ēras IX gad­sim­tu) de­va vi­ņiem ie­spē­ju ļau­nos spē­kus aiz­bie­dēt ar pi­ro­teh­ni­kas pa­lī­dzī­bu – ik ga­du pir­ma­jās die­nās pēc jaun­a ga­da ie­stā­ša­nās no pil­sē­tu ie­lām tiek aiz­vākts ap­tu­ve­ni 80 ton­nu at­kri­tu­mu, kas pa­li­ku­ši pēc pi­ro­teh­ni­kas lie­to­ša­nas. Kopš XIV gad­sim­ta tiek pie­kopts vēl viens trok­šņa tai­sī­ša­nas pa­veids – ļau­dis met ugu­nī bam­bu­sa nū­ji­ņas, kas pēc kā­da lai­ka plīst ar lie­lu trok­sni.

Tik­pat ne­at­ņe­ma­ma svēt­ku sa­stāv­da­ļa kā ugu­ņo­ša­na ir Pū­ķa un Lau­vas de­jas. Ķī­nie­ši tra­di­ci­onā­li iz­ju­tu­ši lie­lu cie­ņu pret pū­ķiem, un de­jas vēs­tu­re snie­dzas XII gad­sim­tā. Pū­ķi tiek da­ri­nā­ti no stiep­lēm un pa­pī­ra, tie sa­stāv no at­se­viš­ķiem seg­men­tiem, kat­ru no ku­riem ar kārts pa­lī­dzī­bu va­da viens de­jo­tājs, tur­klāt jā­ie­vē­ro, ka seg­men­tiem jā­būt ne­pār­a skait­lim. Lau­vas de­ja ir ne­daudz jaun­āka, tā ra­du­sies kaut kad starp XIV un XVI gad­sim­tu, un tās ma­ģis­kā no­zī­me ir aiz­sar­dzī­ba no bē­dām un ne­lai­mēm.

Jaun­ā ga­da ot­rā die­na ir pa­re­dzē­ta kon­tak­tiem ar die­viem un sen­ču pie­mi­nē­ša­nai, zi­nā­mā mē­rā at­gā­di­not par mūs­pu­sē pie­ņem­ta­jiem ka­pu svēt­kiem, bet nā­ka­mās di­vas die­nas ķī­nie­ši mēdz vel­tīt tā­lā­ku ra­di­nie­ku ap­cie­mo­ša­nai. Ga­da piekt­ajā die­nā pie­ņemts pa­likt mā­jās, šā­dā vei­dā iz­rā­dot cie­ņu Ba­gā­tī­bas die­vam. Mūs­die­nās svēt­ku pirm­ās ne­dē­ļas no­slē­gums no­zī­mē at­grie­ša­nos dar­bā, bet zem­nie­ki šo die­nu, kas tiek uz­ska­tī­ta par vi­su cil­vē­ku dzim­ša­nas die­nu, jo­pro­jām at­zī­mē sa­ska­ņā ar tra­dī­ci­ju – no sep­ti­ņiem dār­ze­ņu vei­diem ga­ta­vo īpa­šu dzē­rie­nu un ēd ne­vā­rī­tus ma­ka­ro­nus, jo tie sim­bo­li­zē il­gu mū­žu. Sa­vu­kārt jaun­ā ga­da 15. die­na ar ie­spai­dī­go La­ter­nu fes­ti­vā­lu ie­zī­mē Pa­va­sa­ra svēt­ku no­slē­gu­mu.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

456 iesaka šo blogu

Balsot