PROFESIONĀĻIEM

Orbiss. Kas tas ir, un ko ar to darīt?

Rūta Mežavilka, speciāli "Praktiskajai Astroloģijai"

Lai gan orbisi (cits šā termina latviskojuma variants – orbi) un to lietošana ir viena no galvenajām tēmām, ko astroloģijas māceklis apgūst jau studiju sākumā, tomēr daudziem mūsu lasītājiem radušies jautājumi. Tāpēc šoreiz atkal pievēršamies astrozinību pamatiem.

Aspekti un planētas

Astroloģijā par aspektu sauc attālumu starp divām planētām, izteiktu leņķiskajā mērvienībā grādos. Aspekts nemēra to reālo attālumu, kurš izplatījumā šķir ap Sauli riņķojošās planētas, bet gan to, cik tālu planētas viena no otra «izskatās», ja novērotājs atrodas uz Zemes. Aspekti ir viena no galvenajām lietām, ko astrologs skatās natālajā vai tranzītu kartē. Taču planētas atrodas nepārtrauktā kustībā cauri zodiakam, un tāpēc aspekts tikai īsu brīdi ir precīzs, proti, tāds, kad attālums starp planētam ir, piemēram, precīzi 60 (sekstils) vai 90 (kvadrāts) loka grādu. «Visātrākajai» no planētām – Mēnesim, kurš zodiaka ciklu apriņķo nepilnās 27 dienās un mazliet vairāk nekā 7 stundās, precīzā aspekta brīdis ar pārējām planētām ir visīsākais, jo vienu zodiaka grādu Mēness šķērso aptuveni divās stundās. Līdz ar to aspekti starp planētām ir nemitīgi plūstoši – tie sāk veidoties, sasniedz precīzā aspekta brīdi un tad pamazāk izklīst. Astrologu vidū pastāv diezgan izplatīta metafora, kurā jebkura aspekta veidošanos un izklīšanu salīdzina ar vilni jūrā – ūdens masa vispirms kāpj, pieņemas spēkā un ātrumā, līdz sasniedz savu visaugstāko punktu, kurā vilnis lūst, krītot lejup baltu putu vērpetē, triecoties pret krastmalu un atbrīvojot savu enerģiju. Tā arī divu planētu tuvošanos precīzam aspektam tranzītos vispirms izjūtam kā kādas potenciālas enerģijas uzkrāšanos, tam seko kulminācija – lūzuma punkts, kurā kaut kas maina notikumu gaitu, un tad seko izlādēšanās – notikumu plūsma, kas pamazām izsīkst. Atkarībā no aspekta dabas – vai tas ir t.s. harmoniskais (sekstils, trins jeb trigons) vai konfliktu (kvadrāts) aspekts – šī kāpjošā un pēc tam krītošā enerģijas plūsma var tikt izjusta dažādi. Konflikta aspekta gadījumā tā būs vispirms pieaugoša spriedze, kam seko straujš, atkarībā no iesaistītajām planētām, pat vardarbīgs risinājums un atplūdi. Lielo harmonisko aspektu gadījumā tā ir sajūta, ka sāk veikties, ka «lietas aiziet» un aspekta kulminācijas brīdī iespējams panākt kādas pozitīvas izmaiņas dzīvē.

Orbisi

Turpinot analoģiju ar viļņiem jūrā – jo «lielāks» aspekts, jo drīzāk sajutīsim tā tuvošanos tranzītos. «Vislielākie» no aspektiem ir savienojums (jeb konjunkcija, kad planētas atrodas vienā zodiaka punktā) un opozīcija (planētas atrodas tieši pretim viena otrai). Šo aspektu veidošanos un ietekmi var sajust visilgāk – jau kad iesaistītās planētas atrodas 9–11 loka grādus viena no otras. Savukārt mazākajiem jeb tā saucamajiem minorajiem aspektiem (kvintils, bikvintils, puskvadrāts u.c.) iepriekš sajūtamā ietekme būs attiecīgi mazāka – ne vairāk kā 1–3 loka grādi. Šo «ietekmes zonu», kurā sajūtam aspekta tuvošanos un izklīšanu, dēvē par orbisu.

Dažādi aspekti un to orbisi

Tāpat kā par daudz ko citu, arī par pieļaujamo orbu izmēru astrologu domas dalās, tomēr «vidējais aritmētiskais» Rietumu astroloģijā izskatās šādi:

Konjunkcija (0 loka grādu): 10–11

Opozīcija (180 loka grādu): 9–11

Trins (120 loka grādu): 8–9

Kvadrāts (90 loka grādu): 7–8

Sekstils (60 loka grādu): 5–6

Kvinkonss (150 loka grādu): 2–3

Pussekstils (30 loka grādu): 1–2

Puskvadrāts (45 loka grādi): 2–3

Pusotrkvadrāts (135 loka grādi): 2–3

Kvintils (72 loka grādi): 1

Bikvintils (144 loka grādi): 1

*

Astrologu vidū allaž ir notikusi diskusija – vai planētas «izmēri» nosaka arī orbisa izmērus? Klasiskajā Rietumu astroloģijā tika uzskatīts, ka jā, noteikti, un Mēnesim un Saulei tika ņemti par 1–2 grādiem lielāki orbisi nekā vidēji, savukārt Merkuram – par 1–2 grādiem mazāks orbiss. Tā Saules un Mēness konjunkcijai orbiss būtu pat 13–15 loka grādu, bet Merkura un Veneras konjunkcijai ņemtu vērā tikai 10 grādu «nobīdi». Mūsdienās ne visi astrologi to ievēro.

*

Sadedzinātais Merkurs un citi Saules upuri

Saistībā ar orbisiem ir jāaplūko sīkāk vēl kāds astroloģijā visai izplatīts koncepts, proti, planētu «sadedzināšana» Saules staros. Tas nāk no ļoti seniem laikiem, Rietumu astroloģijas pirmsākumiem mūsu ēras sākumā un ir saistīts Vidusjūras reģiona tautu priekšstatiem, ka mērenās devās Saules siltums ir labdabīgs un vēlams, bet lielās devās Saule ir iznīcinošs un nāvējošs spēks. Senie astrologi turklāt arī debesis vēroja tieši, savām acīm un nenodarbojās ar astroloģiju, pētot tikai efemerīdas vai datora aprēķinātas kartes, tāpēc viņi bija ievērojuši, ka vistuvākais loka attālums, kādā iespējams novērot planētas tuvošanos Saulei, ir aptuveni 15 loka grādu. Tā kā dienas laikā, kad Saule ir virs apvāršņa, neredzami kļūst visi pārējie debesu ķermeņi, izņemot Mēnesi, praktiski tā bija situācija, kad Saule atradās mazliet zem horizonta līnijas, bet planēta – mazliet virs horizonta. Tad planēta saulrieta vai saullēkta blāzmā ir grūti pamanāma – senie astrologi lietoja ļoti poētisku izteicienu – «slēpjas Saules staros». «Saules staros» (angl. «under the beams») stāvoklis tika uzskatīts par labvēlīgu – Saule rosināja un veicināja iesaistītās planētas pozitīvās īpašības.

Taču stāvoklis, kur planēta atradās Saulei tuvāk par 15 loka grādiem, bet vēl nebija sasniegusi precīzu konjunkciju (savienojusies ar Sauli vienā debesu punktā), tika uzskatīts par ne tik labvēlīgu. Tika uzskatīts, ka tāda planēta ir novājināta, tiek zaudētas tās īpašības, resp., Saule planētu «sadedzina». Visbiežāk briesmas tikt «sadedzinātam» (angl. – «combusted») ir Merkuram, jo tas nekad neatkāpjas no Saules tālāk par 28 loka grādiem. Taču tikpat labi «sadedzinātas» tiek arī visas pārējās planētas. «Sadedzināts» Merkurs natālajā kartē tātad nozīmē tādas lietas kā iespējamu paviršību, nervozitāti, risku kļūdīties, tikt pārprastam, iekļūt sīkos satiksmes negadījumos utt. Taču šeit ir izņēmuma stāvoklis jeb tā saucamais «Saules sirdī» (angl. «in the heart») stāvoklis – proti, kad planēta atrodas precīzi vienā debesu punktā, kas atšķirībā no «sadedzināšanas» uzskatāms par ļoti labvēlīgu. Šāds Merkurs natālajā kartē pretēji «sadedzinātajam» nozīmēja labas intelektuālās spējas un izcilas komunikācijas prasmes. Viduslaiku astrologi šo precīzās konjunkcijas stāvokli dēvēja arī par «Casimi» – vārds cēlies no arābu valodas un nozīmē «sirdī». Šis termins un koncepts pirmo reizi rakstos fiksēts 6.–7. gadsimta mijā, taču, iespējams, bijis zināms jau agrāk. 12.–13 gs. astroloģijā tas jau bija plaši izplatīts un neapstrīdams. Domstarpības gan ir bijušas par to, cik tuvu konjunkciju var uzskatīt par atrašanos «sirdī». 6.–7. gs. autors Retorijs uzskatīja, ka pietiek ar Saules un planētas atrašanos vienā un tajā pašā grādā, taču vēlāki viduslaiku autori, piemēram, 12. gadsimta itāļu astrologs Gido Bonati, uzskatīja, ka planētai jāatrodas no Saules ne tālāk par 16 loka minūtēm (60 loka minūtes = 1 loka grāds).

**

Autortiesības pieder izdevniecībai "Mediju nams" un žurnālam "Praktiskā Astroloģija". Pārpublicēšana vai izmantošana komerciāliem mērķiem - tikai ar izdevniecības atļauju.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

456 iesaka šo blogu

Balsot