Vērsis. Astroloģijā, mitoloģijā, kultūrā

Ingrīda Beķere, speciāli "Praktiskajai Astroloģija"

Vērsis senatnē simbolizēja pirmatnēju spēku, bet vēlāk pārtapa pielūgtā un godinātā dzīvniekā, kas tiek uzskatīts par dievišķu auglības nesēju. Astroloģijā Vērša zodiaka zīme norāda uz praktiskumu, uzticamību un konservatīvismu.

Dzīvais kosmoss

Antīkajā Grieķijā astrologi kosmosu uztvēra kā dzīvu būtni un ticēja, ka debess spīdekļi spēj ietekmēt Zemes dzīvi un norises. Svarīga loma tika piešķirta ne tikai zodiakam, planētām un zvaigznēm, bet arī meteoroloģiska rakstura notikumiem – tādiem kā komētu parādīšanās, krītoši meteorīti u.c., kurus pēc Mezopotāmijas astroloģijas tradīcijām uzskatīja par kāda notikuma zīmēm. Antīkajā pasaulē attīstījās uzskats, ka kosmosa astroloģiskā ietekme var būt labvēlīga, nelabvēlīga, jaukta, arī zodiaka zīmes iedalīja vīrišķajās, sievišķajās, cilvēciskajās, dzīvnieciskajās, auglīgajās, neauglīgajās, Uguns, Zemes, Gaisa un Ūdens stihiju zīmēs pēc četriem dabas elementu principiem.

Termins zodiaks radies no grieķu valodas vārda ζωδιακός – dzīvnieku aplis. Zodiaks ir visu horoskopu pamats. Mūsdienās zodiaka aplī reizēm papildus divpadsmit zodiaka zīmēm – Auna, Vērša, Dvīņu, Vēža, Lauvas, Jaunavas, Svaru, Skorpiona, Strēlnieka, Mežāža, Ūdensvīra, Zivju – mēdz iekļaut arī trīspadsmito – Ophiuchus – Čūsknesi. Tā daļa, pēc astronomu domām, atrodas zodiaka aplī, bet astrologi pārsvarā šā zvaigznāja iekļaušanu zodiakā neatbalsta. Aptuveni pirms 2000 gadiem tika veikts debesu sadalījums divpadsmit zodiaka sektoros, bet vēlāk, astronomijai atdaloties no astroloģijas, parādījās pretrunas, jo atklājās nobīde starp zvaigznājiem un zodiaka zīmēm. Astronomi 1922. gadā vienojās par debess sfēras sadalījumu 88 zvaigznājos, tādējādi šā jaunā dalījuma rezultātā ekliptika šķērso ne tikai divpadsmit tradicionālos zvaigznājus, bet arī Čūsknesi. Tam nav sakara ar astroloģisko ekliptiku un debesu sfēras iedalījumu divpadsmit vienādās daļās, kas saistās ar zemeslodes rotācijas ass novietojumu telpā, nevis ar noteiktiem kosmiskiem objektiem. Pastāv uzskats, ka nobīde starp zodiaka zīmēm radusies precesijas (Zemes rotācijas ass virziena periodiska maiņa, kuras cēlonis ir Mēness un Saules, kā arī planētu gravitācijas iedarbība uz Zemes ekvatoriālo paresninājumu) dēļ, tāpēc par vienu zīmi jeb 30 grādiem šī nobīde izveidojas aptuveni 2150 gadu laikā. Taču astroloģija pieturas pie divpadsmit zodiaka zīmēm, un aiz iepriekšējā «Praktiskās Astroloģijas» žurnālā aprakstītās Auna zodiaka zīmes seko Vērsis.

Praktiskums un stabilitāte

Vērsis (latīņu val. Taurus) ir otrā zodiaka zīme. Cilvēki pēc horoskopa tiek uzskatīti par Vērša zodiaka zīmē dzimušiem, ja viņiem dzimšanas diena ir laika posmā no 19. vai 20. aprīļa līdz 21. maijam, taču tas jāskata katra kartē individuāli, jo Saule no vienas zīmes otrā var nonākt dienas vidū un arī pārejas datumi mainās.

Vērsi astrologi pieskaita pie Zemes stihijas zīmēm, tāpēc viņiem piemīt konservatīvisms, reālisms, piezemētība un konkrētība, arī flegmatisms, vēlme pēc miera. Bet Vērša zīmes valdošā planēta ir Venera, kas viņiem piešķir jūtīgumu, veicina vēlmi uzkrāt un kolekcionēt, sniedz prasmi saskatīt skaisto.

Vēršiem raksturīgs praktiskums un pacietība, viņi ir uzticami, rūpējas par materiālo nodrošinājumu un stabilitāti dzīvē, taču var būt arī materiālisti, lēnīgi, ar tieksmi uz konfliktiem, iedomīgi, jūtīgi un privātīpašnieciski. Vēršu zīmē dzimušie cilvēki ir arī godīgi, tāpēc ievēro likumus, ir kārtīgi, gādīgi, uzmanīgi un parasti arī sabiedriski, laipni un devīgi attiecībās ar draugiem, labi sastrādājas arī ar citiem cilvēkiem.

Par savu dzīves mērķi šīs zīmes pārstāvji uzskata emocionālu un finansiālu stabilitāti, bet bieži vien mērķu sasniegšanā traucē augstprātība, pašlepnums un spēcīgā tieksme pēc pretējā dzimuma. Vēršiem ir raksturīgs romantisms, tāpēc viņi ir uzticami partneri, ja vien arī viņu otra puse ir uzticīga. Tomēr Vēršu apņēmība, spēcīgais gribasspēks un pacietība palīdz mērķu sasniegšanā, lai tiektos ne tikai pēc romantikas, bet arī pēc stabilitātes un praktiskuma dzīvē. Mērķu sasniegšanai Vērši izmanto vienkāršus un iepriekš pārbaudītus līdzekļus, jo noliedz visu nesaprotamo. Viņi ir spītīgi un pārliecināti par saviem uzskatiem un domām, tāpēc strīdos un konfliktos nekad pirmie necenšas izlīgt, bet, ja to dara otra strīdā iesaistītā puse, Vērši labprāt izlīgst.

Vēršiem patīk lauksaimniecība, zemes apstrāde, ražas novākšana, laba pārtika, nauda, algas dienas, komforts, mīkstas mēbeles, dāvanas, lietas, kas rada labsajūtu. Viņos mīt arī mākslu mīloša dvēsele, tāpēc Vērši izrāda interesi par mūziku, teātri, literatūru, lietišķo mākslu un dejām. Vēršu nopietnība un praktiskums rada arī interesi par zinātni.

Par Vēršu zodiaka zīmes metālu uzskata varu, bet par minerālu – smaragdu.

Vērša zvaigznājs astronomijā

Vērša simbols ir , kas attēlo vērša ragus. Vērsis ir ziemeļu puslodes zvaigznājs, kurš atrodas starp Auna un Dvīņu zvaigznājiem. Zvaigznājs bija zināms jau senos laikos, un 2. gadsimtā Ēģiptē dzīvojošais astronoms Klaudijs Ptolemajs to bija iekļāvis savā enciklopēdiskajā astronomijas datu apkopojumā «Almagest», kurā ir apkopotas sengrieķu zināšanas astronomijā un klasificētas 1022 zvaigznes. Vērša zvaigznājā ar neapbruņotu aci redzamas 125 zvaigznes.

Vērša zvaigznāja spožākā zvaigzne ir Aldebarans, kura ir arī viena no spožākajām redzamajām zvaigznēm. Tā ir oranžs milzis, kurš atrodas 65 gaismas gadu attālumā. Alnats ir otra spožākā Vērša zvaigznāja zvaigzne. Zvaigznājā atrodas arī Plejādes, kuras Latvijā sauc par Sietiņu. Plejādes ir viena no nedaudzajām vaļējām zvaigžņu kopām, kuras var redzēt ar neapbruņotu aci. Šī pazīstamā zvaigžņu kopa Vērša zvaigznājā zināma jau kopš seniem laikiem, un to piemin jau sengrieķu autors Homērs savos eposos «Iliāda» un «Odiseja». Sengrieķu mitoloģijā Plejādes simbolizē titāna Atlanta septiņas meitas. Tāpat īpaši nozīmīgas Plejādes bija maiju kultūrā, un to kustība bija par pamatu vienam no viņu kalendāriem.

Gredzenveida galaktikas struktūra, kas ir kā milzīgs zvaigžņu gredzens – Goulda josta – iet cauri Vērša zvaigznājam, jo Saules sistēma atrodas gandrīz tās pašā centrā. To atklāja 19. gadsimta vidū britu zinātnieks Džons Heršels – Viljama Heršela dēls, kuram par godu nosaukts teleskops. Bet zinātnes interesi Goulda jostai, kurā atrodas arī Vērša zvaigznājs, 1874. gadā pievērsa Bendžamins Goulds, kuram par godu tad arī nosauca milzīgo zvaigžņu gredzenu.

Starptautiskā Astronomijas savienība 1922. gadā ieteica izmantot Vērša zvaigznāja apzīmēšanai abreviatūru «Tau», bet beļģu astronoms Eižens Delports 1930. gadā noteica Vērša zvaigznāja robežas. Vērša zvaigznāja robežzvaigznāji ir Vedējs, Persejs, Auns, Valis, Eridāna, Orions un Dvīņi.

Zvaigznājs Latvijā redzams ziemā, bet vislabākais laiks tā vērošanai ir tieši decembris un janvāris, kad tas visspilgtāk parādās naksnīgajās debesīs.

Eiropas nolaupīšana

Par Vērša zvaigznāju senie grieķi sacerējuši vairākus mītus. Viens no tiem vēsta, ka feniķiešu pilsētā valdījis valdnieks Agēnors, kuram bijuši trīs dēli un meita Eiropa, kura bijusi ļoti skaista, un viņai paticis rotaļāties ar draudzenēm. Kādu nakti viņa redzējusi sapni, ka Āzija un zeme, kuru no Āzijas atdala jūra, pārvēršas par divām sievietēm – vecu un jaunu. Viņas savā starpā cīnījušās, jo katra Eiropu gribējusi ņemt sev, bet uzvarējusi jaunākā. Eiropa nav sapratusi, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc lūgusi dieviem viņu apsargāt – ja nu sapnis nozīmē kaut ko ļaunu. Pēc dažām dienām, kad nekas slikts nebija noticis, viņa nomierinājusies un atkal gāja ar savām draudzenēm rotaļās. Bet tad Eiropu no Olimpa ieraudzījis dievs Zevs jeb Jupiters un nolēmis viņu nolaupīt. Lai Eiropu neizbiedētu, dievs pārvērtās par baltu vērsi un iejuka valdnieka Agēnora ganāmpulkos. Bet tad, kad Eiropa pagāja nostāk no savām draudzenēm, lai noplūktu ziedu, Zevs jeb Jupiters baltā vērša veidolā pienācis pie viņas un nogūlies pie kājām. Eiropa, neko ļaunu nenojauzdama, uzsēdusies vērsim mugurā, bet tas strauji pieslējies kājās, aiztraucies uz jūru un aizpeldējis līdz Krētas salai. Tur vērsis nolicis meiteni zemē un pazudis, bet pēc brīža ieradies pie viņas savā dieva veidolā. Tad Eiropa kļuva par dieva Zeva jeb Jupitera mīļāko un dzemdēja viņam trīs dēlus – Mīnoju, Radamantu un Sarpēdonu.

Savukārt mīts par vērša upurēšanu atklāj, ka Eiropas dēlam Mīnojam, vēlākajam Krētas salas valdniekam, dievs Poseidons jeb Neptūns nosūtījis upurvērsi. Mīnojs šo vērsi tomēr nav upurējis, bet palaidis brīvībā, viņa vietā upurējot kādu no saviem vēršiem. Poseidons jeb Neptūns to pamanījis, sadusmojies un iedvesis paša sūtītajam vērsim trakumu, kura dēļ vērsis iznīcinājis visu savā ceļā. Lai trakojošo vērsi savaldītu, Krētā ieradies spēcīgais varonis Hērakls, saķēris vērsi aiz ragiem un savaldījis, tad uzsēdies viņa mugurā un pāri jūrai aizpeldējis uz Peloponēsu. Bet arī tur Mikēnu valdnieks licis vērsi atbrīvot, jo viņam vērsis šķitis ļoti skaists. Palaists brīvībā, vērsis atkal satrakojies un traucies uz Atiku. Tad Atikā ieradies varonis Tēsejs, kurš Maratonas laukā ar spēcīgajām rokām vērsi satvēris aiz ragiem, nogāzis zemē, savažojis ar lielām ķēdēm un aizvedis uz Atēnām, kur upurējis vērsi dievam Apollonam jeb Fēbam. Bet dievs Poseidons jeb Neptūns savu balto vērsi pārvērtis par Vērša zvaigznāju un atstājis debesīs, lai visi var apbrīnot viņa skaistumu.

 Mīnotaura stāsts

 Savukārt mīts par Mīnotauru – cilvēku ar vērša galvu – vēsta, ka jūras dievs Poseidons jeb Neptūns Mīnojam dāvājis vērsi tāpēc, ka viņš lūdzis jūras dievam, lai sūta zīmi, ka viņš ir dievu izredzēts kļūt par valdnieku. Poseidons jeb Neptūns Mīnojam dāvāja svēto vērsi, bet viņš netika upurēts, kaut Krētas salas valdnieks to bija apsolījis. Tad ne tikai svētajam vērsim tika sūtīts trakums, bet arī Mīnoja sievai Pasifajai radīta liela kaisle pret šo vērsi, tā Poseidons jeb Neptūns atriebās par to, ka vērsis netika upurēts viņam. Pasifaja sāka meklēt tuvību ar vērsi, tāpēc tika izgatavots izbāznis, kurā varēja paslēpties cilvēks, un tā valdniece remdējusi savu kaisli. No šī sakara radās Mīnotaurs – grieķu val. Μινώταυρος – Μίνως, kas nozīmē Mīnojs, un ταύρος, kas apzīmē vērsi – Mīnoja vērsis. Viņš bija tik briesmīgs, ka pēc valdnieka Mīnoja pavēles celtnieks, arhitekts un skulptors Daidals uzbūvēja labirintu, kurā ieslodzīja Mīnotauru, kad viņš bija puscilvēks, pusvērsis. Šim briesmonim Mīnojs izbaroja cilvēkus, kurus pieprasīja no Atēnām par dēla Androgeja bojāeju, jo vainoja Atēnu valdnieku, ka viņš ļāvis Maratonas vērsim viņa dēlu nogalināt (pēc citas mīta versijas Mīnoja dēlu paši atēnieši nogalinājuši aiz skaudības). No Atēnām reizi deviņos gados (pēc citas mīta versijas katru gadu) tika pieprasīti septiņi Atēnu jaunieši un jaunietes. Kādā reizē, kad pienāca kārta atkal sūtīt šo upuri, tam bija pieteicies arī Atēnu valdnieka dēls Tēsejs, apsolot, ka izbeigs šo upurēšanu, glābs atēniešus, nogalinot Mīnotauru. Tēsejs apsolīja tēvam Egejam jeb Aigejam, ka, ja uzvarēs Mīnotauru, tad atgriezīsies mājās uz kuģa ar baltām burām, ja ne, tad kuģis būs ar melnām burām, un tas nozīmēs, ka viņš gājis bojā.

Krētā Tēsejam izveidojās attiecības ar valdnieka Mīnoja meitu Ariadni, kura par solījumu viņu precēt un aizvest no Krētas apsolīja palīdzēt uzvarēt Mīnotauru un izkļūt no labirinta. Ariadne iedeva Tēsejam kamoliņu, viņš piesēja vienu pavedienu pie ieejas, gāja pa labirintu, tajā uzvarēja Mīnotauru un viegli izkļuva ārā. Tad viņš devās atpakaļ uz Atēnām, bet pa ceļam piestāja vēl Naksas salā, kurā Ariadni atstāja, un tālāk ceļā uz Atēnām viņš aizmirsa nomainīt buras no melnām uz baltām. Viņa tēvs Egejs jeb Aigejs, ieraugot melnās buras, aiz sērām nolēca no klints jūrā.

Tiek uzskatīts, ka mīts par Mīnotauru simbolizē karu starp Atēnām un Krētu.

Pirmatnējais spēks un simbolika

Senajā pasaulē pirmatnējais bullis bija vitāla spēka un vīrišķīgas varas apzīmējums. Viņa spēks fascinē, bet uzbrukuma brutalitāte biedē. Bullis simbolizē dzīvnieciskos spēkus un seksualitāti cilvēkā. Savukārt vērsi uzskata par pretstatu bullim, jo viņš ir pieradināts, pacietīgi kalpo un ir miermīlīgs.

Paleolīta kultu grotās bullis tika attēlots līdzās zirgiem, un tas bija visbiežāk izmantotais motīvs alu zīmējumos (sumbrs un taurs).

Jau no seniem laikiem vēršus izmantoja dažādos lauku darbos, lika vilkt arklu, arot vagas. Iespējams, ka Vērša zvaigznājs nosaukumu ieguvis laikmetā, kad tas atradies pavasara ekvinokcijas vietā. Babilonieši, asīrieši un ēģiptieši Sauli asociēja ar vērsi, arī zodiaku viņi dēvēja par Saules vagām, kuras, Saules arklu velkot, radījis varenais debesu vērsis. Lai šo faktu godinātu, svētkos un Saulei veltītos rituālos tika upurēti ar ziediem greznoti paši labākie bullēni. Vēršus senās tautas uzskatīja par svētiem, tāpēc viņi bija iecienīti upurdzīvnieki.

Krētā vērša ragu atveidojums bija valdnieka varas simbols, kas pauda spēku.

Austrumu kultūrā vērsis ir viens no dzīvniekiem, kurš ierodas pēc Budas aicinājuma, kad viņš atstāja zemi. Kā atalgojumu par ierašanos katrs no divpadsmit dzīvniekiem saņēma pārvaldīšanā gadu. Ķīnā, lai prognozētu nākotni, dedzināja ragainu upurdzīvnieku lāpstiņu kaulus, bieži tie bija arī vērša kauli. Pareģojumu zīmes meklēja kaulos radušos plaisu rakstos. Austrumu mitoloģijā vērsis simbolizē spītību, neatlaidību, izturību un spēku.

Bet indiešiem balts vērsis saistīts ar vienu no galvenajiem dieviem hinduisma reliģijā – dievu Šivu. Šo vērsi sauc par Nandi, un uz tā dievs Šiva pārvietojās.

Arī kristietībā Vecās derības tekstos tiek pieminēts vērsis, kad Mozus ar Dieva baušļu plāksnēm nokāpj no Sīnāja kalna un redz, ka ļaudis pielūdz zelta teļu – jaunu bullēnu.

Savukārt persiešiem vērsis bija gaismas un visa labā simbols.

Ēģiptiešu templis vērsim

Ēģiptē vērsis bija arhaisks auglības simbols un dievs, tāpēc viņam pat uzbūvēja speciālu templi. Vērsi apkopa priesteri, bet pēc nāves to mumificēja svinīgā ceremonijā un visā valstī bija lielas sēras, pēc kurām templim tika meklēts jauns vērsis. Šo dievu vērša veidolā sauca par Āpisu. Viņu attēloja kā melnu vērsi ar baltu trijstūra zīmi pierē, reizēm vērsim uz muguras bija attēlota novietota mūmija. Ēģiptiešu vidū populāras bija nelielas bronzas statuetes vērša veidolā. Valdīja uzskats, ka tās veicina auglību. Tāpat arī auglības veicināšanas nolūkā, lai iegūtu labu ražu, ēģiptieši dzina melnu vērsi apkārt saviem laukiem. Vērsi arī uzskatīja par dieva Ozīrisa svēto vērsi. Hellēnisma periodā Āpiss saplūda ar Ozīrisu sinkrētiskā dievā Serapijā, un viņam bija templis Aleksandrijā. Bet kad 332. gadā p.m.ē. Ēģipti iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, viens no viņa pirmajiem organizētajiem pasākumiem esot bijusi svētā vērša Āpisa godināšana, kas izvērties par pompozu pasākumu. Tika sarīkotas sporta spēles, dzejnieku un dziedoņu sacensības un aicināti uzstāties mākslinieki no Hellādas jeb grieķu apdzīvotajām teritorijām. Mākslinieki ieradās, lai saņemtu atalgojumu, gan arī baidīdamies nepaklausīt valdniekam, kaut visu pasākumu uzskatīja par komēdiju, kurā ar vārsmām cildina lopu. Bet Maķedonijas Aleksandrs vērša Āpisa godināšanu organizēja, lai parādītu, ka viņš nav parasts okupants un ciena vietējo tradīcijas. Āpisa kults Ēģiptē ir krāšņākais un godpilnākais kults, kādu ēģiptieši veltīja kādam dzīvniekam.

Arī ēģiptiešu dievietei Izīdai, kura simbolizē sievišķību, mātes jūtas, atbild par auglību, ūdeni un vēju kā kuģniecības aizbildne, ir saistība ar vērsi, jo viņa tiek attēlota kā sieviete, kurai starp vērša ragiem spīd saules disks. Vērša ragi ēģiptiešiem simbolizēja Mēness ragus – augošu un dilstošu.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

456 iesaka šo blogu

Balsot