Pirm­ā lat­vie­šu as­tro­lo­ga ra­du­rak­sti

Kat­ram Čun­či­ņam sa­va zvaig­zne

Ar­nis KLUI­NIS

Lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas iz­vei­do­ša­na bi­ja ti­kai viens no pa­sā­ku­miem, ar ku­riem 19./20. gad­sim­ta mi­jā se­vi pie­tei­ca Čun­či­ņi no Kur­ze­mes.

 Rī­gas vā­cie­ši 19. gad­sim­ta bei­gās bi­ja ar mie­ru at­dot sa­vus vār­dus un īpa­šu­mus lat­vie­šiem ap­mai­ņā pret lat­vie­šu īpa­ša­jām spē­jām, ja vien lat­vie­ši bū­tu ar mie­ru pār­sauk­ties par vā­cie­šiem. Rī­gas vā­cu avī­zes uz­bū­ra ainu, ka tas jau it kā no­tiek. Ti­kai tās uz­me­tās par pub­lis­ka­jām kū­mām, kad ti­ka kris­tīts kāds zēns, par ku­ru nav šau­bu (1), ka viņš vē­lāk iz­vei­do­ja lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­ju. «Ri­gas­che Stadtblätter» 1889. ga­da 13. jū­li­ja 224. lpp. (ša­jā avī­zē šeit un turp­māk ga­da nu­me­rā­ci­jā) zi­ņo­ja, ka «Ge­tauft. (..) Pa­uls-K. (..) Karl Jo­hann Ru­dolph Tscuntschin», un «Düna-Zei­tung» 14. (26.) jū­li­ja 3. lpp. pub­li­cē­ja to pa­šu ar Carl Jo­hann Ru­dolph Tscuntschin ga­lā. Lat­vie­šu pre­se vai nu ne­spē­ja, vai ne­sa­ska­tī­ja va­ja­dzī­bu vei­dot tik rū­pī­gu, vā­cie­šiem al­ter­na­tī­vu rī­dzi­nie­ku ģe­ne­alo­ģi­ju arī uz pa­pī­ra, jo pie­ti­ka ar to, ka vā­cie­šu no­do­mi dzī­vē re­ali­zē­jās kus­li.

Lat­vie­šu avī­zēs «Bal­ti­jas Vēst­ne­sis» un «Die­nas La­pa» ta­jā pa­šā lai­kā uz­tu­rē­tā rub­ri­ka «Baz­nī­cu zi­ņas» in­for­mē­ja lau­ci­nie­kus par vi­ņu ra­diem un pa­zi­ņām Rī­gā, kurš tur ar ku­ru baz­nī­cā «uz­sauk­ti». «Bal­ti­jas Vēst­ne­sis» mē­dza pie­mi­nēt arī tos, ku­ri jau «ap­gla­bā­ti», ta­ču ša­jā zi­ņu sa­da­ļā ga­dī­jās pār­rā­vu­mi, tik­līdz avī­zei bi­ja sa­kāms kas ak­tu­ālāks. Bēr­nu dzim­ša­nu, t.i., kris­tī­ša­nu, lat­vie­šu avī­zes iz­lai­da prin­ci­pā. Jā, kris­tī­bu zi­ņas pa­tie­šām ļo­ti sa­rai­bi­nā­tu avī­zes, jo bēr­ni ta­jos lai­kos vēl dzi­ma un mi­ra, dzi­ma un mi­ra... ko tū­līt ma­nī­sim.

Čun­či­ņu uz­vārds rī­dzi­nie­ku ģe­ne­alo­ģi­jas lat­vis­ko­ta­jā ver­si­jā to­mēr pa­rā­dī­jās, kad 20. gad­sim­ta sā­ku­mā «Die­nas La­pa» sa­vu dzim­tsa­rak­stu rub­ri­ku pa­pil­di­nā­ja un «Bal­ti­jas Vēst­ne­sis» mi­ru­šos sā­ka uz­rā­dīt sa­da­lī­ju­mā «Rī­gas ka­pos ap­gla­bā­ti». Tad, lūk, «Die­nas La­pas» 1903. ga­da 5. augus­ta 3. lpp.: «Mi­ru­šie. (..) Ģer­tru­des dr.: (..) Hein­richs Jo­hans Fried­richs Tschuntschins 1 g. 10 m.»; starp 17 no šīs baz­nī­cas vie­nā ne­dē­ļā iz­va­dī­ta­jiem de­vi­ņi bi­ja jaun­āki par Hein­ri­hu Jo­ha­nu, vēl vie­na mei­te­nī­te bi­ju­si ne­pil­nus piec­us ga­dus ve­ca. «Bal­ti­jas Vēst­ne­sis» 8. (21.) augus­ta 3. lpp. ap­lie­ci­nā­ja, ka Hein­rihs Joh. Fried­rihs Tschuntschin 1 g. 10 m. ap­gla­bāts Ģer­trū­des ka­pos. «Ri­gas­che Stadtblätter» šo nā­ves zi­ņu bi­ja ie­li­ku­si jau 31. jū­li­ja nu­mu­ra 248. lpp.

Vēl pēc tri­jiem ga­diem abas mi­nē­tās lat­vie­šu avī­zes bi­ja slēg­tas 1905. ga­da re­vo­lū­ci­jas dēļ un «Ri­gas­che Stadtblätter» – pa­li­ku­si vie­nī­gā, kas 1906. ga­da 6. jū­li­ja 225. lpp. zi­ņo­ja: «Ver­stor­ben. (..) Let­tis­che Ger­trud – Ge­mein­de. (..) Ar­bei­ter Krisch Tschuntschin, 51 J.» Bū­tu pā­rāk eks­tra­va­gan­ti šau­bī­ties par to, vai strād­nieks Krišs bi­ja tēvs Hein­ri­ham Jo­ha­nam, bet kā ar Kār­li Jo­ha­nu un vēl di­viem Pā­vi­la baz­nī­cā kris­tī­tiem bēr­niem? Līdz Lat­vi­jas Valsts vēs­tu­res ar­hī­vam no­nā­ku­šie Svē­tā Pā­vi­la un Svē­tās Ģer­trū­des baz­nī­cē­nu dzim­tu ap­rak­sti diem­žēl at­tie­cas ti­kai uz dzim­tām, ku­ru pie­de­rī­gie ap­mek­lē­ju­ši baz­nī­cu vēl pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 30. ga­dos, bet tad Čun­či­ņu vi­ņu vi­dū vairs ne­bi­ja.

Zi­ņas par An­na Ka­ro­li­ne An­to­nie Tschuntschin kris­tī­bām un ap­gla­bā­ša­nu «Ri­gas­che Stadtblätter» sa­blī­vē­ja līdz ne­dē­ļas at­star­pei 1893. ga­da 11. un 18. mar­tā, bet «Bal­ti­jas Vēst­ne­sis» šīs rī­dzi­nie­ces ne­pil­no mē­ne­si il­go mū­žu vis­pār pa­lai­da ga­rām. Skar­bi, bet lat­vie­šu pub­li­ku, at­šķi­rī­bā no vā­cie­šiem, ne se­viš­ķi in­te­re­sē­ja, kur pa­li­ku­ši 10 die­nas, vie­nu mē­ne­si un vie­nu ga­du ve­ci zī­dai­nī­ši – trīs no čet­riem ne­dē­ļas lai­kā mi­ru­ša­jiem Pā­vi­la drau­dzē.

Pa­vi­sam ci­tāds lik­te­nis bi­ja lemts Bru­no Krisc­hjan Tschuntschin, par ku­ra kris­tī­ša­nu «Ri­gas­che Stadtblätter» in­for­mē­ja 1894. ga­da 17. no­vem­bra 337. lpp. un «Düna-Zei­tung» – 19. no­vem­bra 7. lpp. Nez kas ar vi­ņu vai ap vi­ņu bi­ja no­ti­cis vi­ņa dzī­ves pir­ma­jā mē­ne­sī, jo nav ta­ču pa­ma­ta ne­ti­cēt vi­ņa mei­tas un maz­bēr­nu pa­rak­stī­ta­jam sē­ru slu­di­nā­ju­mam avī­zes «Laiks» 1978. ga­da 8. ap­rī­ļa 7. lpp. par vi­ņa dzim­ša­nu 1894. ga­da 22. sep­tem­brī un nā­vi 1978. ga­da 13. mar­tā. Tā­tad vi­ņam bi­ju­ši do­ti 84 ga­di dzī­ves un ta­jā kar­je­ra, kas kā­dā brī­dī no­li­ku­si vi­ņu uz pa­kā­pie­na «Švar­ca ka­fej­nī­cas or­ķes­tra va­dī­tājs, vi­su lai­ku lie­lā­kais Rī­gas pub­li­kas mī­lu­lis un vi­su lai­ku vis­la­bāk at­al­go­tais mū­zi­ķis Lat­vi­jā», kā Vā­ci­jas lat­vie­šu avī­zes «Lat­vi­ja» 1962. ga­da 21. jū­li­ja 5. lpp. ar at­mi­ņām par sa­vu mū­zi­ķa kar­je­ru da­lī­jās kāds vi­ņa va­dī­tā or­ķes­tra da­līb­nieks. Ot­rā pa­sau­les ka­ra bei­gās Bru­no uz­ska­tī­ja par pa­rei­zā­ku do­ties trim­dā.

Bru­no Čun­čiņš kļu­va ne­at­vai­rāms jau ar sa­vu de­bi­ju or­ķes­tra va­dī­tā­ja ran­gā. «Rī­gas Zi­ņās» 1915. ga­da 3. no­vem­bra 3. lpp. ie­vie­to­tais slu­di­nā­jums sau­ca pub­li­ku uz priekš­ne­su­mu «Pa­rī­zie­šu pel­dē­ta­va», jo tas ta­ču «ļo­ti pi­kants farss ar pa­zīs­ta­mu skais­tu­ļu pie­da­lī­ša­nos» un ta­jā «spē­lē la­bā­kais sa­lo­na or­ķes­tris Čun­či­ņa kga. va­dī­bā». Vi­ņam ad­re­sē­ti kom­pli­men­ti Lat­vi­jas, tai skai­tā arī Lat­vi­jas vā­cu un krie­vu pre­sē līdz 1940. ga­dam ir at­ro­da­mi tik­pat bie­ži kā sē­nes pēc ru­dens lie­tus. Ik pa lai­kam ti­ka arī at­gā­di­nāts, ka, šeit pa­ta­pi­not frā­zi no ne­dē­ļas žur­nā­la «Dzī­ve» 1930. ga­da 4. jū­li­ja nu­mu­ra 470. lpp. ga­da nu­me­rā­ci­jā, «ie­cie­nī­tais vi­jol­nieks ar daudz sla­vi­nā­to as­tro­lo­gu ir mie­sī­gi brā­ļi». «Kas at­tie­cas uz abu brā­ļu acu ska­tie­nu, tad tie ir mī­lī­gi kā vie­nam, tā ot­ram», bet tā­lāk par Bru­no rak­stīts daudz vai­rāk ne­kā par Kār­li. La­bi sa­pro­tams, kā­pēc šīs un līdz­īgu pub­li­kā­ci­ju au­to­ri «daudz sla­vi­nā­to as­tro­lo­gu» pie­mi­nē­ja ap­mē­ram tā­pat kā Bru­no di­ri­ģen­ta fra­kai pie­mē­ro­tu šlip­si. Kas tur ko slēpt, ka mū­zi­ka vai vis­maz Bru­no Čun­či­ņa iz­kop­tie mu­zi­cē­ša­nas vei­di pie­velk cil­vē­kus daudz vieg­lāk par as­tro­lo­ģi­ju.

20. gad­sim­ta sā­ku­mā Čun­či­ņi Rī­gā bi­ja pār­stā­vē­ti kup­lāk, ne­kā va­rē­tu gai­dīt no tiem, ku­ri nav ne Bēr­zi­ņi, ne Ozo­li­ņi, ne Kal­ni­ņi. Tik tik­ko bi­ja ap­gla­bāts Krišs Čun­čiņš no Ģer­trū­des baz­nī­cas lat­vie­šu drau­dzes, kad «Ri­gas­che Stadtblätter» jau bi­ja ie­nā­ku­šas zi­ņas no Mār­ti­ņa baz­nī­cas lat­vie­šu drau­dzes. Jo­pro­jām at­liek brī­nī­ties par šo zi­ņu se­cī­bu, ka vis­pirms 1906. ga­da 9. no­vem­brī rak­stīts par Em­mas Augus­tes Jo­han­nas Čun­či­ņas kris­tī­ša­nu, bet 7. de­cem­brī – par būv­strād­nie­ka Frīd­ri­ha Čun­či­ņa uz­sauk­ša­nu lau­lī­bām ar Jū­li­ju Pī­lup.

Čun­či­ņi, tā­pat kā dau­dzi ci­ti ie­nā­cē­ji 19. gad­sim­ta ot­rās pus­es Rī­gā, sa­gla­bā­ja spē­jas ra­dīt pēc­nā­cē­jus kā pa­šu uni­ver­sā­lā­ko cil­vē­ku spē­ju ap­lie­ci­nā­ju­mu. At­ka­rī­bā no si­tu­āci­jas šīs spē­jas va­rē­ja trans­for­mē­ties kaut vai as­tro­lo­ģi­jas ie­vie­ša­nā Lat­vi­jā, kad Lat­vi­ja bi­ja ie­vies­ta uz pa­sau­les po­li­tis­kās kar­tes. Ne­kā­dām dis­ku­si­jām ne­pa­kļau­jas ap­gal­vo­jums par ne­ie­spē­ja­mī­bu no­di­bi­nāt Lat­vi­jas Re­pub­li­ku bez lat­vie­šu strēl­nie­kiem, tai skai­tā bez vi­ņu «sep­tī­tā pul­ka», kam «pē­dē­jās ar­die­vas» B. Čun­čiņš ir ad­re­sē­jis ta­jā sa­va sē­ru slu­di­nā­ju­ma da­ļā, par ku­ras au­to­ru uz­rā­dīts viņš pats – «vi­jol­nieks, ka­ra ka­pel­meis­tars».

Čun­či­ņi ir ie­nā­ku­ši Rī­gā no Kur­ze­mes pus­es. Tas ne ti­kai ap­gal­vots jau mi­nē­ta­jā pub­li­kā­ci­jā «Dzī­vē», bet arī pie­pil­dīts ar avī­žu zi­ņām kopš 19. gad­sim­ta 90. ga­diem. Vie­nu no Kur­ze­mē pa­li­ku­ša­jiem Čun­či­ņiem ir pie­mi­nē­jis Jel­ga­vā iz­do­tās avī­zes «Mā­jas Vie­sis» li­te­rā­rais pie­li­kums «Stās­tu no­da­ļa» 1899. ga­da 12. ap­rī­ļa 60. lpp.: starp skait­ļu mīk­las at­mi­nē­tā­jiem arī Tscuntschi­nu Wilitis – Sleh­kās. To nu gan lai no­skaid­ro ci­ti, cik V. vai W. Čun­či­ņu bi­ja pa­li­ku­ši Kur­ze­mē un uz ko tie­ši at­tie­cas zi­ņas par šā­di no­sauk­tu cil­vē­ku līdz­da­lī­bu vis­pirms 1905. ga­da re­vo­lū­ci­jā un pēc tam Jel­ga­vas sa­bied­ris­ko or­ga­ni­zā­ci­ju dzī­vē. Par re­vo­lū­ci­jas se­kām jā­uz­ska­ta piec­u cil­vē­ku, tai skai­tā 18 ga­dus ve­ca Kār­ļa Čun­či­ņa, emig­rā­ci­ja uz Ame­ri­kas Sa­vie­no­ta­jām Val­stīm 1906. ga­dā (2).

Di­vi pa­dom­ju pro­pa­gan­dis­ti 1974. ga­dā ne­pa­pū­lē­jās tikt skaid­rī­bā, vai vi­ņi rak­sta par vie­nu un to pa­šu Vi­li Čun­či­ņu, kurš 1917.–1918. ga­dā priekš­nie­ko­ja Kur­ze­mes bēg­ļu pul­cē­ša­nās vie­tas Vi­teb­skas ko­mu­nis­tu or­ga­ni­zā­ci­jā («Zvaig­zne», nr. 21., 8. lpp.), bet 1919. ga­da sā­ku­mā da­bū­ja ga­lu līdz­īgā ama­tā jau Om­skā («Ka­rogs», nr. 8., 165. lpp.). 

Traks un diem­žēl tra­ģisks ga­dī­jums ri­si­nā­jies te­pat pie Kul­dī­gas. No «Ri­gas­che Rundschau» 1907. ga­da 27. mar­ta 5. lpp. zi­nāms, ka tur kā­zu vie­si no­si­tu­ši mu­zi­kan­tu Čun­či­ņu. No­do­sim no­slē­pu­mai­nu kop­sa­ka­rī­bu pēt­nie­kiem fak­tu, ka tie­ši ap to lai­ku – 13 ga­du ve­cu­mā, kā uz­svē­ra «Dzī­ve», Bru­no Čun­čiņš uz­sā­ka sa­vu pub­lis­ko mu­zi­cē­ša­nu Hor­na dār­za or­ķes­trī Ma­jo­ros.

Lai cik lie­las bū­tu Čun­či­ņu spē­jas, to trans­for­mā­ci­jai tik iz­smal­ci­nā­tā dar­bī­bā kā as­tro­lo­ģi­ja bi­ja va­ja­dzī­gas arī mā­cī­bas un mā­cī­bām – ie­spē­jas mā­cī­ties. Par Bru­no nu jau bū­tu skaidrs, kā viņš mā­cī­jās mu­zi­cēt jau mu­zi­cē­dams, bet kā bi­ja ar Kār­li? Arī vi­ņam nā­cās mest līdz­īgus kū­le­ņus, ar kā­diem aiz­steig­ties vai aiz­snieg­ties priekš­ā pa­šam sev. No žur­nā­la «Aiz­ku­li­ses» 1925. ga­da 25. de­cem­bra nu­mu­ra 3.–4. lpp. pub­li­cē­tās sa­ru­nas «ar Lat­vi­jas as­tro­lo­gu Ral­fu Be­to­ru» pār­la­sī­sim vi­ņa pa­ša pa­ma­to­ju­mu sa­vam as­tro­lo­ga dar­bam: «Ga­dus des­mit at­pa­kaļ nā­ca man ro­kās kā­da an­gļu grā­ma­ta no Pe­ars, ku­rā uz­dū­ros uz pla­šu zvaig­žņu tul­ko­ša­nas māk­slu. Ie­pa­zi­nos arī ar pā­rē­jo Va­kar­ei­ro­pas li­te­ra­tū­ru, no­dar­bo­jos ša­jā ne­iz­sa­kā­mi in­te­re­san­tā zi­nāt­nē.» Te tū­līt pat jā­uz­sver, ka Kār­lis ap­tu­ve­ni ie­zī­mē­ta­jā lai­ka pos­mā starp 1915. un 1925. ga­du un vēl ie­priekš ir at­stā­jis lie­cī­bas par ro­sī­bu, kas tā­lu pār­sniedz vie­nas grā­ma­tas iz­la­sī­ša­nu, to­mēr vē­lāk viņš pats ir pa­pla­ši­nā­jis lai­ka in­ter­vā­lu, ku­rā vi­ņa zi­nā­ša­nas par as­tro­lo­ģi­ju trans­for­mē­jās par as­tro­lo­ga zi­nā­ša­nām. Vi­ņam iz­teik­ti drau­dzī­gais laik­raksts «Pē­dē­jā Brī­dī» 1930. ga­da 14. jan­vā­ra 4. lpp. ap­rak­sta vēr­ša­nos «pie mūs­mā­ju to­po­šā (to­po­šā! – A.K.) as­tro­lo­ga» un 1932. ga­da 16. jan­vā­ra 6. lpp. at­kal at­griež vi­ņam ap­zī­mē­ju­mu «pa­zīs­ta­mais lat­vju as­tro­logs un ho­me­opāts Ralfs Bet­hors». Cie­mo­ša­nās «pie «ka­ra­lis­kās māk­slas» Rī­gas gal­ve­nā pār­stāv­ja» de­vu­si daudz in­for­mā­ci­jas par Kār­li: «Ve­cā­ki Čun­či­ņam bi­ju­ši vien­kār­ši strād­nie­ki (avī­zes dots iz­cē­lums – A.K.), bēr­nus daudz iz­glī­tot nav spē­ju­ši. Vi­su, ko Čun­čiņš pa­nā­cis, sa­snie­dzis paš­mā­cī­bas ce­ļā.» Vi­ņa as­tro­lo­ga pseido­nīms iz­vei­dots, sa­lie­kot ko­pā Ju­pi­te­ra pa­va­do­ņa Bet­ho­ra no­sau­ku­mu ar vi­ņa sko­lo­tā­ja – ame­ri­kā­ņu as­tro­lo­ga Ral­fa Trei­na – vār­du. Ne­kas nav teikts, kur, kad un kā viņš ar Ral­fu Trei­nu kon­tak­tē­jies. Lat­vi­jā un pa­sau­les tī­mek­lī at­ro­da­mās uz­zi­ņas dod ie­spē­ju ti­kai pie­ņē­mu­mu for­mā at­pa­zīt Pe­ars (3) un vis­pār klu­sē par Ralf Trein.

As­tro­lo­ģi­jas un ho­me­opā­ti­jas sim­bi­oze ir paš­sap­ro­ta­ma, ta­ču tā nav at­bil­de uz jau­tā­ju­mu, kā Kār­lis ti­cis arī pie ho­me­opā­ta zi­nā­ša­nām. Tie­ši ci­tē­jot vi­ņa vār­dus 1932. ga­da pub­li­kā­ci­jā, «ap­mē­ram pirms 20 ga­diem bi­ju ļo­ti slims» ar dau­dzām kai­tēm vien­lai­cī­gi, ne­kas vairs nav lī­dzē­jis, bet tad «ķē­ros pie ho­me­opā­ti­jas, tas man līdz pat šim lai­kam at­de­va ve­se­lī­bu un dzī­ves prie­ku». Ļo­ti il­gu lai­ku turp­māk – ja ne līdz Kār­ļa, to­brīd ofi­ci­āli Kār­ļa Lī­cī­ša, nā­vei 1976. ga­da 30. de­cem­brī, tad to­mēr līdz grū­tai un bez­ce­rī­gai sli­mo­ša­nai pa­šos pē­dē­jos vi­ņa dzī­ves ga­dos – vi­ņu va­rē­ja saukt par stai­gā­jo­šu ap­lie­ci­nā­ju­mu ho­me­opā­ti­jas spē­kam. Ci­ta lie­ta, ka ho­me­opā­tis­kā ār­stē­ša­na ne­pa­da­ra pa­cien­tus par ho­me­opā­tiem un, kas Kār­ļa Čun­či­ņa ga­dī­ju­mā iz­rā­dī­sies pats sva­rī­gā­kais as­tro­lo­ģi­jas sa­ka­rā, par ho­me­opā­tis­ko ap­tie­ku īpaš­nie­kiem. Jā, at­skai­tām no 1932. ga­da pār­des­mit ga­du, at­šķi­ram rek­lā­mas sa­da­ļu žur­nā­la «Do­mas» 1914. ga­da 10. nu­mu­ra 1283. lpp. un la­sām: «Ho­me­opā­tis­kā ap­tie­ka. Īpaš­nieks Kār­lis Čun­čiņš. Rī­gā, Ma­ri­jas ie­lā nr. 21...» Dro­ši vien īpa­šum­tie­sī­bas uz ap­tie­ku ne­de­va nam­īpaš­nie­ka tie­sī­bas, to­mēr ne­va­rē­ja kurš katrs strād­nie­ka vai būv­strād­nie­ka dēls div­des­mit piec­u ga­du ve­cu­mā kļūt par īpaš­nie­ku ap­tie­kai uz Rī­gas gal­ve­nās tirdz­nie­cī­bas ie­las.

Jā­at­zīst gan, ka Kār­lis ne­bi­ja pir­mais Čun­čiņš Rī­gā, kas ti­ka līdz uz­ņē­mē­ja – kaut vai ma­zā uz­ņē­mē­ja – sta­tu­sam. Pa­šā 20. gad­sim­ta sā­ku­mā, «Die­nas La­pas» 1900. ga­da 23. de­cem­bra 6. lpp., ir at­ro­dams slu­di­nā­jums, ka D. Tschuntschin Rī­gā, Lie­la­jā Ņe­vas (ta­gad Blau­ma­ņa) ie­lā, «šni­tu zī­mē­ša­nu, šū­ša­nu un pie­grie­ša­nu mā­ca īsā lai­kā uz gal­vo­ša­nu». Līdz­īgi slu­di­nā­ju­mi at­kār­to­jās ga­du no ga­da. To­rei­zē­jie rī­dzi­nie­ki lai­kam ta­ču vi­su sa­pra­ta, bet ve­co avī­žu ta­ga­dē­jos la­sī­tā­jus mul­si­na ap­stāk­lis, ka mo­dis­te stā­dās priekš­ā pār­mai­ņus gan kā D., gan kā M. Tschuntschin. Šī pē­dē­jā Tschuntschin «Vēst­ne­ša» (tie­ši tā sau­ca šo avī­zi līdz­ās vēl di­viem ci­tiem Bal­ti­jas un Dzim­te­nes «vēst­ne­šiem») 1907. ga­da 26. mai­ja 8. lpp. in­for­mē­ja par «šū­ša­nas un zī­mē­ša­nas sko­las» pār­cel­ša­nos uz Sta­bu ie­lu un par to, ka vi­ņai «va­jadz. kriet­na šu­vē­ja» – tā­tad, ka M. Čun­či­ņa ir dar­ba de­vē­ja, uz­ņē­mē­ja.

Pirm­ā pa­sau­les ka­ra ap­stāk­ļi li­ka abiem uz­ņē­mē­jiem Tschuntschin nākt kla­jā ar bū­tī­bā līdz­īgiem pa­zi­ņo­ju­miem – re­ak­ci­ju uz ka­ra lai­kā ne­iz­bē­ga­mo in­flā­ci­ju. Kār­lis Čun­čiņš «Dzim­te­nes Vēst­ne­ša» 1915. ga­da 13. mar­ta 2. lpp. rak­stī­ja, ka «no­do­mā­jis ho­me­opāt. ārstn. lī­dzek­ļu ce­nas pa­tu­rēt pa­ras­tās». M. Čun­či­ņa «Jaun­āko Zi­ņu» 1916. ga­da 15. mar­ta 4. lpp. dro­ši­nā­ja klien­tes, ka «lē­ti pa­ga­ta­vo­ju pēc fran­ču un an­gļu mo­des kos­tī­mus», sniedz vēl ci­tus pa­kal­po­ju­mus. Pa­pild­in­for­mā­ci­ja šo­reiz tā­da, ka dar­bnī­ca pār­cel­ta uz Avo­tu ie­lu un mo­dis­tes uz­vārds nu bi­ja Tschuntschin-Zau­ne

At­stā­sim ci­tai rei­zei skaid­ro­ju­mu par strād­niek­pui­ša Kār­ļa pir­mo un vi­sai mul­si­no­šo so­li uz ga­rī­go dar­bu, kas vē­lāk vi­ņam vis­maz vi­ņa cie­nī­tā­ju acīs de­va ««ka­ra­lis­kās māk­slas» Rī­gas gal­ve­nā pār­stāv­ja» go­du. Šeit vie­tā pa­rā­dīt, cik ener­ģis­ki viņš dar­bo­jās, lai pir­mais so­lis ne­pa­lik­tu arī pē­dē­jais: par īpaš­nie­ku ti­cis, ko vai­rāk va­jag?! Kār­lim Čun­či­ņam va­ja­dzē­ja ne ma­zāk kā Latw. Rel­ģi­ozi  – Fi­lo­sof. Be­ed­ri­bu, ku­rā viņš pats arī priekš­nieks tā vien­kār­šā ie­mes­la dēļ, ka viņš de­va šim pa­sā­ku­mam pa­jum­ti Ma­ri­jas ie­las 21 dzī­vok­lī nr. 3.

«Bal­ti­jas Vēst­ne­ša» 1920. ga­da 1. mar­ta 3. lpp. viņš slu­di­nā­ja, ka «vi­su bied­ru ie­ra­ša­nās ob­li­ga­to­ris­ka» uz sa­pul­ci, ku­rā Ralfs Bet­hors re­fe­rēs par bied­rī­bas gal­ve­na­jiem uz­de­vu­miem. Dro­ši vien bied­ri at­bal­stī­ja vi­ņa uz­de­vu­mu sev pa­šam re­fe­rēt tā­lāk uz priekš­u. Bla­kus mi­not, Čun­či­ņa pub­lis­ko iz­nā­cie­nu Bet­ho­ra tē­lā va­rē­tu būt vei­ci­nā­ju­si ne­vē­lē­ša­nās da­līt pub­li­kas uz­ma­nī­bu ar to­brīd vis­maz Rī­gā jau vi­siem zi­nā­mo Bru­no Čun­či­ņu. 

Avī­zēs ir do­ti no­sau­ku­mi di­vām Ral­fa Bet­ho­ra no­la­sī­tām lek­ci­jām:

- «Zvaig­žņo­tā de­bess kā re­li­ģi­ozās mis­ti­kas at­slē­ga», lat­vie­šu un vā­cu va­lo­dā («Jaun­ākās Zi­ņas», 1920. ga­da 29. jan­vā­rī, 6. lpp.);

- «Se­nat­nes māņ­ti­cī­ba kā ob­jek­tī­vās pa­tie­sī­bas avots nā­kot­nē», vā­cu va­lo­dā, pēc priekš­la­sī­ju­ma de­ba­tes «vie­tē­jās va­lo­dās» («Bal­ti­jas Vēst­ne­sis», 1920. ga­da 23. mar­tā, 3. lpp.).

Ne pe­ri­odi­kā, ne Lat­vi­jas Valsts Vēs­tu­res ar­hī­vā ne­ti­ka at­ras­tas ci­tas zi­ņas par ne par bied­rī­bas di­bi­nā­ša­nu un dar­bo­ša­nos līdz pa­zu­ša­nai, ne par bied­rī­bā la­sī­to re­fe­rā­tu sa­tu­ru. Pie­ļau­jams to­mēr, ka kaut kas no lek­ci­jām ie­spru­cis 1920. ga­dā kaut vie­na nu­mu­ra ga­ru­mā iz­nā­ku­ša­jā žur­nā­lā «Lo­gos un Lu­ci­fers», kur rak­stu au­to­ri nav uz­rā­dī­ti, bet to­ties «vā­ka zī­mē­jums pēc Bet­ho­ra ski­ces no K. Ze­lin­ski». Ai, cik viss te šķiet jau­ki un sa­ska­nī­gi! Nu­pat ta­ču mi­nē­jām D./M. Tschuts­chin zī­mē­ša­nas sko­lu. Tā­lāk jūs­mo­ša­nā par B. Čun­či­ņu ie­kļā­vās no­rā­des, ka «sa­vus at­pū­tas brī­žus die­nā B. Čun­čiņš lab­prāt pa­va­da vien­tu­lī­bā, kaut kur ār­pus Rī­gas glez­no­jot». Šeit ci­tē­ti vār­di no rak­sta uz žur­nā­la «Bo­hē­ma» 1933. ga­da 5. nu­mu­ra 3. vā­ka bez lpp. nu­me­rā­ci­jas, bet tā­lāk, 1934. ga­da 4. nu­mu­ra 58. lpp., šā žur­nā­la la­sī­tā­ji at­ra­da vie­nas B. Čun­či­ņa glez­nas re­pro­duk­ci­ju. Sa­vu­kārt jau no­rā­dī­tā pub­li­kā­ci­ja «Dzī­vē» sā­kas ar pie­tei­ku­mu iz­skaid­rot la­sī­tā­jiem, kā­pēc «mū­su as­tro­logs Ralfs Bet­hors ir kād­reiz bi­jis la­bāks vi­jol­nieks par B. Čun­či­ņu».

 

!!!!!! Izmantojot informāciju publiskajā telpā, obligāta atsauce uz žurnālu "Praktiskā Astroloģija". Šis ir unikāls pētījums, - lai nerodas problēmas ar autortiesībām. :)

 __

1. Sk.:  Klui­nis A. «Viens Kār­lis tri­jās dzī­vēs». – «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja», 2015, nr. 6., 36.–39. lpp.

 

2. Ad­re­sē http://www.libertyellisfoundation.org/passenger ie­spē­jams uz­zi­nāt par piec­des­mit mil­jo­niem cil­vē­ku, kad un ar kā­du ku­ģi, no ku­rie­nes, kā­dā ve­cu­mā un kā­das ģi­me­nes sa­stā­vā vi­ņi ie­ce­ļo­ju­ši ASV.

 

3. Sk.: «Viens Kār­lis tri­jās dzī­vēs», 36. un 39. lpp.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

456 iesaka šo blogu

Balsot