Sākums

ČIKS

1.

Reiz dzīvojis viens ļoti sīksts kungs. Braucot no ciemiem, tā zirgam nokritusi pakava, tā ka bijis jābrauc pie kalēja kalt jaunu. Kungs nu apskatījies labi, kā kalējs strādā, un, pārbraucis mājā, atlaidis savu kalēju un sācis pats smēdē kalt. Savu kučieri tas paturējis par plēšu pūtēju. Kungs paņēmis dzelzs gabalu un gribējis izkalt izkapti. Kalis, kalis − dzelzs gabals mazāks vien kļuvis, bet nekas nav iznācis, iesviedis to ūdenī − čiksvien nogājis. Kad izkapts neiznākusi, tad kungs nodomājis kalt cirvi, kausējis ugunī, kalis ar veseri, bet kā neiznācis, tā neiznācis − čiks vien nogājis. Tad kungs nodomājis kalt naglu, jo dzelzs pavisam maz bija atlicies. Kalis, kalis: kā neiznācis, tā neiznācis. Iesviedis ūdenī, čiks vien nogājis, un visa dzelzs izbeigusies. Kopš tā laika sīksto kungu un tā kučieri par čiku kalējiem vien saukuši.

1694. Elga Žubeckaja no 72 g. v. vecmāmiņas Rīgā.
P. Birkerts. Latvju t. anekdotes II, 138, 1704.

2. 

Reiz vienam kungam ceļā salūza karīte. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karīti sataisīt, un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli. Neko darīt − kas jāmaksā, jāmaksā; bet, mājā braucot, kungs aplam pukojās:„Par tādu nieku paņem veselu rubuli! Cik tad viņš te strādāja? Tad jau kalējs vairāk pelnī nekā kungs, karītē sēdēdams. Ja labi apdomāju, tad jau es arī varu kalēja darbus strādāt un tikai bāzt rubuļus kabatā. Pag, pag, paklusām labi jānoskatās kalēja darbi un pa Jurģiem jāizdzen muižas kalējs no smēdes −kalšu pats."

Labi, mājā kungs ik dienas sāk iet pie sava kalēja smēdē un vaicā un stāsta tam šo un to, bet paslepen glūnēt glūn, kā kalējs kaļ. Tā kādu laiku kalēja amatu ar acīm labi izmācījies, viņš dzen kalēju no smēdes ārā, lai iet, kur grib, un pats ar savu kučēru paliks par kalējiem: kungs, ače, kals, un kučērs pūtīs plēšas.

Labi. Otrā dienā atnāk no kaimiņu pagasta viens kroņa saimnieks ar lielu dzelzs gabalu lemešus kalt. Kungs tūliņ itin lepni paņem dzelzi, ieliek ugunī, sabeŗ lielu kaudzi ogļu virsū un saka: „Kučēr, pūt nu!" Kučērs pūš arī, nabadziņš, atspēries, kamēr dzelzs balta. Nu kungs izrauj dzelzi uz laktu un saka saimniekam: „Sit nu!" Saimnieks paķeŗ lielo veseri un dod arī, lai dzirksteles šķīst. Sit, sit −dzelzs jau paliek itin plāna, plāna, bet kalējs neko: lai tikai sit, kamēr nav atdzisusi. Beidzot dzelzs melna. Neko darīt −liks ugunī, uzbērs lielu kaudzi ogļu un ieteiksies: „Kučēr, pūt nu!" Kučērs pūš arī, nabadziņš, kamēr dzelzs atkal balta, un nu kaļ atkal. Saimnieks gan negrib vairs sist, sacīdams: „Mēs jau to dzelzi izdedzināsim vien −te jau lemeši vairs netiks."
„Kā netiks? Lemeši tiks, bet tu, muļķi, tikai nemāki labi sist. Kučēr, nāc šurp, tu labāki proti − sit tu!" Atnāk kučērs −kaļ, kaļ, bet lemeši netiek vis.
„Tava dzelzs ne niekam neder: te jau lemeši neiznāk − kalšu labāk cirvi."
„Nu kaliet cirvi, cirvis mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs nav vairs daudz.
„Vadzi, saimniek, cirvis te arī netiek–kalšu nazi."

„Kaliet nazi, nazis mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz:dzelzs pavisam maz.

„Vadzi, saimniek, nazis te arī netiek − kalšu īlenu." „Kaliet īlenu, īlens mājā arī noder." Dedzina atkal un kaļ un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs gandrīz nemaz vairs nav −mazs mazs nieciņš.

„Vadzi, saimniek, īlens te arī netiek −kalšu čiku." To sacījis, kungs paņēma vēl to, kas bija palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Čiks! −mazais nieciņš nospurkšķēja ūdenī, un nu bija čiks gatavs.

Čiku pataisījis, kungs prasa labu maksu par padarīto darbu −veselu rubuli. Saimnieks atsaka: „Naudas man nav, bet kvieši man gan mājā! Atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi aizmaksāšu."

Saimnieks pārbrauc mājā; bet kungs arī tūliņ liek kučēram iejūgt karītē un brauks saimniekam pakaļ, lai ātrāki rokā dabūtu nopelnīto maksu. Ceļā kungs piemāca kučēru: „Klausies, es pats iešu klētī ar maisu, jo pats taču labāki zin, cik jādabū par darbu, tu paliec ārpusē klausīties: ja saimnieks sacītu diezgan, tad sauc: „Ber, ber manu daļu arī −man grūti bija sist!"

Labi, aizbrauc tur, saimnieks tūliņ ved jauno kalēju klētī. Bet aizdurvē bija paslēpušies pāris stipru puišu; tie sagrābj kalēju, nostiepj gar zemi, un saimnieks nu šauj ka šauj šim ar tādu vici, kas sprukstos izgozēta. Šis −negribēdams, lai kučērs dzird, ka pērienu dabūjis −cieš, zobus sakodis. Labi nopēris, saimnieks sauc puišiem: „Diezgan!" Bet kučērs ārā atbild: „Ber, ber, manu daļu arī −man grūti bija sist!" Saimnieks saka puišiem: „Nu, manis dēļ−dosim vēl!" Puiši sagrābj pa otru reizi, un saimnieks dod arī kučēra tiesu čika taisītājam.

Mājā braucot, kungs saka kučēram: „Lai velns tevi parauj, kučēr! Kādēļ tu sauci, lai vēl ber?"

„Vai, kungs, jūs jau paši tā pavēlējāt; es arvienu izdaru, ko pavēlējuši."

„Nu, jā, jā! Bet,tiklīdz būsim pārbraukuši, dedzini nost to sasodīto smēdi: es vairs nekalšu."

Piezīme. Es arī atceŗos dzirdējis līdzīgu pasaku, bet sīkumus vairs neatminos. P. Š.

A. 1694. Karlīna Kuzņecova Raunas apg. LP, V, 234 (114).

AVOTS: www.ailab.lv