Astrologu blogi

Astroloģija un reliģija

Mihails Levins

astroloģijas doktors, Maskavas Astroloģijas akadēmijas rektors

Mēdz būt garīdznieki, kas aizliedz savu draudžu locekļiem vērsties pie astrologa. Gadās, ka garīdznieks šī iemesla dēļ cilvēku nepielaiž pie vakarēdiena. Bet šāda garīdznieka rīcība vēl nenozīmē to, ka kristietības mācībai nav pieņemama astroloģija. Bieži vien mācītājs pēc sava prāta pārsniedz savas kompetences robežas. Ir taču zināmi, piemēram, gadījumi, kad garīdznieks pieprasa šķirties no nekristīta vīra vai arī atsakās kristīt bērnu, ja bērna vecāki nav kristīti, u. tml. Tas viss ir kategoriskā pretrunā ne tikai ar kristietības garu, ber arī ar tās mācību.

Lai par to pārliecinātos, pietiek palasīt apustuļu darbus. Un ko ir vērts apgalvojums, kuru nākas dzirdēt ik uz soļa, ka nedrīkst aizlūgt par citu ticību pārstāvjiem vai arī par aizgājēju tuvinieku dvēseles mieru, ja tie nav bijuši kristieši. Un to saka mācības sekotāji, kuras pamatlicējs teicis: "Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā." (Mt. 5:44) Tātad, tā vai cita mācītāja personīgais skatījums nebūt nav uzskatāms par absolūto patiesību.

Dažādas kultūrās astroloģijas un reliģijas attiecības ir veidojušās dažādi. Indijā, Ķīnā un Japānā nekad nav bijis konflikta starp tradicionālām konfesijām un astrologiem. Cieņas pilna attieksme pret astroloģiju šajās pasaules daļās ir saglabājusies līdz mūsdienām. Turklāt, astrologi tur nodarbojas ne tikai ar ikdienišķās dzīves jautājumiem vien. Daudzos budistu klosteros astrologs palīdz jaunajam mukām izvēlēties viņa ceļu. Tikpat godpilna vieta astroloģijai bija Senajā Ēģipte un Babilonijā, kur astrologi bija priesteri un valdnieku padomdevēji.

Protams, var iebilst, ka visas šīs kultūras ir pagāniskas, un tāpēc nav jāņem vērā to attieksme pret astroloģiju. Bet pievērsīsimies jūdaismam. Tā ir pirmā monoteistiskā reliģija, un tieši uz tā pamata radās kristietība un islāms. Jūdaisma svētos rakstus godā abu šo reliģiju sekotāji. Svarīgākās jūdaisma grāmatas ir iekļautas kristietības kanonā ar nosaukumu Vecā Derība. Kāda tad ir Vecās Derības attieksme pret astroloģiju? Vecas Derības tekstos mēs neatradīsim astroloģijas noliegumu, kaut arī neatradīsim tiešas norādes, ka ar astroloģiju būtu jānodarbojas. Bet ir daudzas netiešas liecības, ka astroloģija praviešu laikos bija pilnīgi normāla nodarbošanās. Lasot Veco Derību, mēs varam konstatēt, ka Dievs pie praviešiem vēršas tieši, bet ar visiem pārējiem runā ar praviešu un zīmju starpniecību. Un vienas no svarīgākajām bija astroloģiskas zīmes. Pirmo norādi par to var atrast jau pašā Bībeles sākumā, 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā. Tajā tiek runāts par pasaules radīšanu un četrpadsmitajā pantā ir lasāms: "Un Dievs sacīja: "Lai top spīdekļi debess izplatījumā; lai tie atšķir dienu no nakts un lai ir par zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados.." Tātad spīdekļu valoda ir Radītāja dota tāpēc, lai cilvēki pēc to stāvokļa varētu izprast debesu zīmes.

Arī citās Vecās Derības grāmatās mēs bieži varam sastapt astroloģiskus un alķīmiskus terminus. Ījaba grāmatas 38. nodaļā, Kungs, vēršoties pie Ījaba, jautā: Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu? Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu vedi Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem?" (31, 32) Šeit ir runa par to, kā iedarbojas šie zvaigznāji. Un tālāk: "Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?" (33) Kā redzam, Svētajos Rakstos astroloģijas zināšanas nebūt netiek uzskatītas par grēku.

Taču cilvēki, kas tajos laikos lasīja Bībeles grāmtas, izprata astroloģiskos terminus. Mūsdienās, vienā no alām netālu no Kumrānas pilsētiņas Palestīnā tika atrasti daudzi seni rokraksti, kas reiz piederējuši esenu reliģiskajai draudzei. Eseni pārstāvēja vienu no jūdaisma virzieniem, kas pastāvēja no otrā gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras pirmajam gadsimtam. Viņi ļoti stingri ievēroja bauslības likumus, pildot vissīkākos priekšrakstus. Jebkura bauslības neievērošana tika stingri sodīta. Bet, lūk, starp Vecās Derības tekstiem arheologi atklāja arī daudzus tīri astroloģiska satura tekstus. Un tas nozīmē, ka astroloģija pat tik ortodoksāli stingrā kopienā no reliģijas viedokļa, tika uzskatīta par pieļaujamu nodarbošanos. Arī mūsdienu jūdaismā astroloģija netiek noliegta.

Ja pievērsīsimies otrai monoteistiskai reliģijai - islāmam, mēs redzēsim, ka astroloģija tajā ieņem godpilnu vietu. Viduslaikos islama kultūrā astroloģija tika pasniegta garīgajās mācību iestādēs - medresēs. Astrologu vidū bija daudz reliģisku autoritāšu. Mēs varam atrast Ibn Sīnas (Avicennas), Omāra Haijāma, Birunī, Navoji vārdus. Tajos laikos astrologi bija valdnieku padomnieki un ticīgo garīgie ceļveži. Tieši islāmā astroloģija ieguva jaunu elpu un no turienes nokļuva viduslaiku Eiropā. Arī mūsdienās ortodoksālā islāma valstīs astroloģija nav zaudējusi savu statusu, kaut gan tur tās nozīme ir vājāka nekā, piemēram, Indijā.

Arī agrīnajā kristietībā astroloģija bija cienījama nodarbošanās. Jaunajā Derībā ir stāstīts par trijiem Austrumu gudrajiem - astrologiem, kas atnākuši godināt jaundzimušo Jēzu. Viņi Jēzus dzimšanu bija noteikuši pēc zvaigznes un atnesuši viņam dāvanas. Šajā stāstā (Mateja evaņģēlija 2. nodaļa) mēs redzam, ka astrologi ir Kristus sekotāji. Astroloģiskais simbolisms ir atrodams gan apustuļu Vēstulēs, gan – īpaši daudz – Jāņa atklāsmes grāmatā. Tātad pat apustuļi – Kristus tuvākie mācekļi – nebija naidā ar astroloģiju.

Pēc Rietumromas impērijas krišanas situācija mainījās. Viduslaiku Rietumeiropā bija ļoti maz izglītotu cilvēku. Pat klosteros bija daudz mūku, kas analfabētisma dēļ nevarēja lasīt Svētos Rakstus. Vienkārši nebija gandrīz neviena, kas varētu nodarboties ar astroloģiju. Un tikai pēc Krusta kariem krustneši sev līdzi Eiropā atkal atveda astroloģiju, apguvuši to pie arābiem. Bet astroloģija netika aizliegta, ar to nodarbojās pat vairāki Romas pāvesti. Un tikai 20. gadsimtā ortodoksālajā katolicismā mainījās attieksme pret astroloģiju. Pret to sāka izturēties kā pret kaut ko līdzīgu herēzei. Un arī mūsdienās katoļu garīdznieku izturēšanās pret astroloģiju ir ļoti negatīva. Kaut gan – tikai vārdos, darbos nereti pat viņi vēršas pie astrologiem. Arī man ir gadījies konsultēt kādu katoļu mācītāju.

Krievijā astroloģija ienāca no Rietumiem. Pirmais astrologs Krievijā bija Silvestrs Medvedevs. Bet pamatīgāka iepazīšanās ar astroloģiju notika Pētera reformu laikā. Pētera līdzgaitnieku vidū bija ari astrologi, piemēram, Jakovs Brjuss. Tomēr Baznīca neuzsāka nekādas cīņas ar astroloģiju līdz pat nesenam laikam. Un tikai aptuveni pirms gadiem desmit Krievijā astroloģija tika pasludināta par grēcīgu. Šai ziņā pareizticīgā Baznīca solidarizējās ar katoļu baznīcu.

Kur tad meklējami cēloņi negatīvajai attieksmei pret astroloģiju? Spriežot pēc visa – pārpratumā. Pret astroloģiju tiek izvirzīti dažādi argumenti, no kuriem neviens neiztur kritiku. Izskatīsim galvenos no tiem.

Pirmais arguments: kristietim ir aizliegts pareģot nākotni.

Bet tas nepavisam tā nav. Mateja evaņģēlija 16. nodaļā Jēzus pārmet farizejiem to, ka tie neprot iztulkot laika zīmes: "Atnāca pie viņa farizeji un saduķeji un kārdinādami prasīja, lai viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm. Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: "Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana. Un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?"' (1-3)

Un tas ir saprotami, jo viltus gars var novest cilvēku no īstenā ceļa. Taču pievēršanās zīmēm pirms kāda nopietna uzsākuma jebkurai personai, kas darbojas Bībeles sižetos, ir gluži parasta lieta.

Otrais arguments: nevar izvairīties no pār baudījumiem, ko Dievs tev dod.

Bet tā var spriest tikai cilvēks, kam ir ļoti vāja ticība. Kuram gan ir pa spēkam izbēgt no tā, kas ir Dieva dots? Stāsts par pravieti Jonu rāda jebkuru tamlīdzīgu centienu bezjēdzību. Dieva aicināts pravietot Nīnivē, Jona "...cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu.. Tad Tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam." Jonas 1:3,4) Pēc smagiem pārbaudījumiem Jona tomēr bija spiests doties uz Nīnivi. Tomēr nebūt ne visi pārbaudījumi ir tieši Dieva doti. Ir pār baudījumi, kas ir dabas likumu rezultāts. Šie likumi tāpat, protams, ir Radītāja nolikti, bet tie nav Dieva sods, kas sūtīts par grēku, un mums ir doti spēki un iespējas no tiem izvairīties. Dzīvē mēs ar to saskaramies ik uz soļa. Ziemā pat garīdznieki velk mugurā mēteļus un nevienam nenāk ne prātā teikt, ka tas ir grēks. Ziemas aukstums ir pārbaudījums, bet šis pārbaudījums izriet no kosmiska ritma, tas nav Dieva sods, to taču mēs saprotam. Pastāv arī citi kosmiski ritmi, un mēs esam tiesīgi laikus veikt atbilstošus pasākumus. Grēka tajā nav vairāk, kā ziemas apģērbu iepirkumā.

Kopumā visa mūsu dzīve ir caurausta ar nākotnes prognozēm. Mēs klausāmies laika prognozes, plānojam savu darbu, plānojam savu budžetu mēnesi, pat gadu uz priekšu, lasām ekonomistu prognozes utt. Zinātnē vispār iespēja prognozēt ir viens no patiesības kritērijiem. Ārsts prognozē slimības gaitu un tās izbeigšanos, bet ķīmiķis - reakcijas gaitu un rezultātu. Neviens garīdznieks taču neliegs astronomam iet pie sakramenta, tāpēc, kā astronoms spēj paredzēt debesu ķermeņu gaitu. Arī astroloģiju nevajadzētu nostādīt vienā rindā ar burvestību un maģiju. Astrologs, strādājot pie prognozes, nevēršas pie gariem vai viņpasaules spēkiem. Viņa prognoze balstās uz "debesu kārtības" - kosmisku likumu - zināšanu, bet tie ir tādi paši dabas likumi, kā fizikas, bioloģijas vai psiholoģijas likumi.

Mūsdienu cilvēka acīs astroloģijai piemīt kaut kas noslēpumains vai maģisks. Bet tā ir zinātne. kaut ari – neparasta. Taču tā ir nākotnes zinātne. Viduslaiku cilvēkam maģiskas šķistu tās metodes, kas mūsdienās tiek izmantotas medicīnā, piemēram, rentgens vai ultraskaņas diagnostika. Bet mūs dienu cilvēkam nevajadzētu jaukt zināšanas ar burvestību.

Trešais arguments ir saistīts ar aizliegumu pielūgt debesu spīdekļus, jo pēc palīdzības ir jāgriežas tieši pie Radītāja. Bet, lūk, tas, kas pielūdz spīdekļus, ir pagāns. Jā, patiesi, tas, kas pielūdz spīdekļus, ir pagāns. Taču astrologs pielūdz spīdekļus ne vairāk kā ārsts vīrusus vai fiziķis - elektronus. Debesu spīdekļi astrologam ir tas pats, kas ārstam termometrs vai rentgena uzņēmums. Vai arī psihologam testi ir līdzeklis, ar kura palīdzību var saprast cilvēka stāvokli un raksturot turpmākās norises.

Vienīgā atšķirība ir tajā, ka šis instruments ir Radītāja, nevis cilvēka roku radīts, tāpēc arī darbojas citādi. Protams, astroloģija ir radusies pagānisma laikmetā, tāpat ka, piemēram, arī ģeometrija. Un tajā laikmetā daudzas reliģijas ietvēra arī zvaigžņu un planētu pielūgsmes kultus (no latīņu vārda astru - zvaigzne). Bet es esmu pārliecināts, ka arī tajos senajos laikos astrologi spīdekļus nepielūdza. Astrologs, kas stingri un akurāti skaitļo pēc tabulām debesu ķermeņu koordinātas vai arī veido slēdzienu pēc interpretācijas likumiem, šīs pašas planētas nevar pielūgt. Astrologs taču saprot, ka planētu kustība ir pakļauta vienotiem likumiem.

Ceturtais arguments: astroloģija noliedz brīvo gribu. Šis arguments tiek minēts ļoti bieži. Turklāt to izsaka kā ticīgi, tā neticīgi cilvēki. Tas viss skan ārkārtīgi naivi. Pirmkārt, astroloģija nav ideoloģiska mācība, bet zinātne. Var apšaubīt zinātnisku pētījumu rezultātus, var apšaubīt darba metodes utt.. Bet vai ir vērts lamāt zinātni par to, ka tās rezultāti nesaskan ar kaut kādu ideoloģiju? Tam jau daudzkārt ir iets cauri: Galilejs tika tiesāts, ģenētiķi un kibernētiki – iesēdināti... Ja zinātnisku pētījumu rezultātā mēs nonākam pie secinājuma, ka cilvēka dzīve ir determinēta, tas nozīmē, ka tā ir iekārtota pasaule, kurā mes dzīvojam, un tad vajag nevis lamāt zinātni, bet domāt, ko ar to iesākt. Otrkārt, ja cilvēks saka, ka astroloģija noliedz brīvo gribu, tas nozīmē, ka viņš nav izlasījis nevienu astroloģijas mācību grāmatu un par astroloģiju ir tikai dzirdējis pa ausu galam. Neviens nopietns astrologs nekad neuzņemsies atbildību apgalvot kaut ko tādu. Pastāv noteikti brīži un situācijas, kad prognoze ir principiāli neiespējama, kamēr nav notikuši kaut kādi notikumi. Taču lielākajā daļā prognožu paliek pietiekami daudz vietas cilvēka brīvajai gribai. bieži – pat vairāk, nekā cilvēks spēj to izmantot. Kā cilvēka brīvā griba saskaņojas ar fizikas likumiem, tāpat tā saskaņojas arī ar astroloģiskiem likumiem.

Bībele viscaur ir pilna ar pravietojumiem un pareģojumiem. Un pievērsties nākotnes jautājumam nebūt netiek liegts. Jautājums ir - pie kā vērsties. Lasot Bībeli, mēs redzam, ka ir aizliegts izsaukt mirušos, aizliegts vērsties pie citiem dieviem, aizliegts vērsties pie citu reliģiju praviešiem. Caur praviešiem runāja gari, tāpēc Svētie Raksti tik stingri pret to izturas. Taču pati vēršanās pie gariem nav aizliegta, nedrīkst vērsties tikai pie viltus gariem. Pirmajā Jāņa vēstulē ir rakstīts: "Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. (4:1)

Var minēt ari citas vietas Vecajā Derībā, kur tiek izmantoti astroloģijas un alķīmijas simboli, piemēram, Jesajas grāmata. Jesaja ir viens no godājamākajiem praviešiem, un uz viņa grāmatu bieži atsaucas Jaunā Derība. Jesajas grāmatas 1. nodaļas 25. pantā varam lasīt: "Un es griezīšu savu roku pretī tev un notīrīšu tavus sārņus it šķīsti, un atņemšu visu tavu alvu." [Bībeles krievu tulkojumā – svinu. Tulk. piez.] Svins - ir alķīmijas termins, kas saistīts ar Saturna nozīmi astroloģijā, un šeit runa ir par attīrīšanos no egoisma un nocietināšanās. Un šādu piemēru ir daudz. Protams, mēs neatradīsim Bībelē tiešus astroloģiskus tekstus, bet Bībele taču nav astroloģijas mācību grāmata.

 

LORENSS L. KESIDIJS

katoļu garīdznieks, jezuīts, profesors

Uz jautājumu: Vai cilvēks var būt ticīgs kristietis un tajā pašā laika apzināti pieņemt astroloģisko zinātni vai mākslu? vienīgā iespējamā atbilde ir - jā. Bet ir nepieciešami daži precizējumi. Un tie ir atkarīgi no tā, ko mēs saprotam ar kristietību un astroloģiju.

Protams, pastāv viedoklis, kas noliedz iespēju saskaņot kristietību ar astroloģiju, bet esmu pār­liecināts, ka tam par iemeslu ir vai nu kristietības, vai astroloģijas slikta interpretācija, jo tās abas satur Patiesību, bet Patiesība nevar būt pretrunā pati ar sevi. Neviens no mums nespēj adekvāti atspoguļot otru cilvēku, tāpēc pirmais, ko varu izmantot, ir paša pieredze. Tāpēc minēšu vairākus iemeslus, kuru dēļ es – katoļu garīdznieks, es – filozofijas profesors un es – cilvēks, kas izzina astroloģiju, nesaskatu šajās trijās lomās nekādu pretrunu.

Pastāv divi jautājumi, ar kuriem neizbēgami saskaras kristietis attieksmē pret astroloģiju (es izlaižu jautājumu par pašas astroloģijas patiesumu, jo uzskatu, ka tas ir pierādīts).

Šie divi jautājumi ir šādi: vai nodošanās astro­loģijai paredz saistību ar citu reliģiju, kas ir pretrunā ar kristietības atklāsmi jūsu sirdī? Un vai astroloģijas traktējums, pie kā jūs pieturaties, paredz gribas brīvību, vai arī tiek uzskatīts, ka cilvēka dzīve ir zvaigžņu determinēta? Ja vismaz uz vienu no šiem jautājumiem jūs atbildējāt "jā", tad jums starp astro­loģiju un kristietību pastāv nepārvarama plaisa. Bet citādi ne Svētajos Rakstos, ne kristietības tradīcijā nav nekā tāda, kas traucētu to abu mierīgai līdzās­pastāvēšanai. Mēģināšu paskaidrot sīkāk.

Astroloģijas sākumi meklējami pirmskristietības un pat pirmsjūdaisma laikos, tie ir vēl dziļākā se­natnē, kas saistāma ar maģismu - reliģisku formu, kura pastāvējusi tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas. Bet kristietībā nekad nav ticis uzskatīts, ka senie ticējumi ir vienkārši maldīgi, gluži pretēji, Baznīca vairākkārt ir uzsvērusi, ka tie satur ļoti vērtīgus elementus, kaut gan – vienmēr ar piebildi, ka tajos iztrūkst pilnības, kas ir Kristus atklāsmē. Senajā Roma planētas Venera. Marss. Jupiters u. c. tika uzskatītas par dievībām un pielūgtas. Baznīcas tēvi to pielūgsmi nosodīja kā elkdievību, Bet neno­liedza planētu iedarbību uz zemi un cilvēkiem. Zvaigznes, lai kā tās tiktu uztvertas, nevar aizvietot Dievu Tēvu, kas ir visa Radītājs. Zvaigznes pieder pie radības, un, no kristiešu viedokļa, to pielūgsme ir māņticība, jo pielūgsme piederas vienīgi Dievam. Šajā jautājumā Baznīca nekad nav pieļāvusi nekā­dus kompromisus. Starp citu, Baznīcas tevi tajā ir pieturējušies pie Vecas Derības praviešu tradīcijas, kuri uzskatīja, ka Dievs ir viens un stāv pāri visam.

Ar priekšstatu par Dieva transcendenci ir cieši saistīts priekšstats par cilvēka transcendenci, konkrēti - par cilvēka gara transcendenci. Proti, cil­vēks nav tikai ķermenis starp citiem ķermeņiem, kurš pakļauts fiziskās dabas likumiem. Gara klā­tiene viņam ļauj būt augstākam par jebkuru determināciju un absolūti brīvi sekot Dievam. Un no tā izriet, ka jebkura astroloģiska teorija, kas uztver garu un matēriju kā vienādi atkarīgus no planētu stāvokļa, ir nesavienojama ar kristietības mācību par transcendento cilvēka gara dabu. Grēkākrišanas dēļ cilvēks ir novirzījies no sākot­nējās slavas, viņš vairs nav tik garīgs un tātad – brīvs, bet būtībā viņš tāds ir joprojām. Ja cilvēks mūsdienās nav brīvs, tad viņam pēc tā ir jātiecas, un Pestītāja svētība palīdz viņam kļūt par to, par ko viņam jākļūst. Kopumā teologi atzīst, ka cilvēki seko nosliecēm, ko nosaka debesu ķermeņi un citi spēki, bet, līdzīgi astrologam Ptolemajam, apgalvo, ka "viedais valda par zvaigznēm". Un tā ir svarīga atšķirība starp garu un miesu. Cilvēka ķermenis ir materiālās dabas daļa, kas pakļauta cēloņseku spēku iedarbībai, tostarp – zvaigžņu iedarbībai.

Ja cilvēks neattīstās, viņa garīgais spēks, kaut arī tas reāli pastāv, izrādās vājš un nespēj pacelties pāri miesas vājumam. Tāpēc natālā (dzimšanas) astro­loģija pilnvērtīgi atspoguļo cilvēka fizisko ārieni un raksturu, tāpat kā iepriekšējo paaudžu mantojumu un apkārtni. Planētu progresijas un tranzīti ar lielu varbūtību norāda uz to, ko centīsies īstenot cilvēks konkrētajos apstākļos, īpaši – ja viņš nav garīgi attīs­tīta personība. Bet visi šie norādījumi nav absolūti – cilvēks būtībā ir brīvs, bet mēs nekad nevaram pil­nīgi noteikti apgalvot, ka konkrētajā gadījuma viņš neizrādīsies reāli brīvs.

Ikviens cilvēks dažādā mērā spēj īstenot savu potenciālo brīvo gribu. Vieniem ir tendence tai pie­šķirt izšķirīgu nozīmi, citi to noved līdz minimu­mam. Bet tam, kas ir pārliecināts, ka zvaigznes ne­atņem cilvēka brīvo gribu, astroloģija un kristietība ir pilnīgi saskaņojamas. Turklāt man vienmēr ir šķitis, ka zināt, kādas iedarbības iespaidā cilvēks nonāks, ir visdrošākais veids, kā vairot brīvību.

Pēc galveno argumentu izklāsta, kas samierina ticību Kristum un astroloģisko praksi, es atļaušos pievērsties dažiem atzītu autoru darbu fragmen­tiem. Es sākšu ar Akvīnas Tomu – atzītāko no viduslaiku teologiem. Piemēram, atbildot uz jautājumu, vai debesu ķermeņi ir cēlonis darbībām, kas notiek uz zemes un zemes ķermeņos, minēšu argumentus no viņa pēdējā un vispazīstamākā darba "Teoloģijas summa" [S.Thomae Aquinatis „Summa Theologiae”], kuri dod priekšstatu par viduslaiku cilvēkam tipisko loģiku: " ... dažādība izriet no vienotības. Tam, kas ir nekustīgs, ir tikai viens stāvoklis, turpretī tam, kas ir kustīgs, piemīt daudz dažādu stāvokļu .. Tātad: jo nekustīgāka ir radība, jo vairāk tā ir par cēloni tam, kas ir kustīgs, Un, tā kā debesu ķermeņi ir nekustīgāki attiecībā pret citiem ķermeņiem, jo to kustību ierobežo viņu trajektorija, tad zemes ķermeņu kustības dažādību var uzlūkot kā izrietošu no debesu ķermeņu kustības."

Uz otru jautājumu - vai debesu ķermeni ir cilvē­ka rīcības cēlonis - Akvīnas Toma atbilde uzsver pamatatšķirību starp ķermeni, kura kustība ir deter­minēta, un garu, kas ir brīvs. Viņš teicis: "Jāuzsver, ka cilvēki galvenokārt seko savam kaislībām, kas ir viņu juteklisko vēlmju uzplaiksnījumi un atrodas debesu ķermeņu ietekmē, bet tikai nedaudzi patiesi viedie stājas šīm kaislībām pretī, tāpēc astrologi vairumā gadījumu spēj pareizi pareģot notikumus, īpaši, ja tie skar cilvēci kopumā. To darīt ir daudz sarežģītāk viena cilvēka liktenim, jo viņu nekas netraucē stāties pretī kaislībām, paužot brīvo gribu. Cilvēks valda par zvaigznēm tieši tik, cik viņš valda pār savām kaislībām."

Akvīnas Toma skolotājs bija Alberts Lielais, kura spriedumi pa astroloģiju ir izturēti savam laikam tradicionālā garā, un viņš ir pat tuvāks astroloģijai nekā viņa skolnieks. Tā L.Torndaiks savā darbā "Maģijas un eksperimentālās zinātnes vēsture" par Albertu izteicies: "Likums par to, ka dabas un dzīvības pasauli uz Zemes vada zvaigžņu kustība, atkal un atkal atkārtojas Alberta darbos, bet tā patiesums – pat vēl biežāk."

Pastāv milzum daudz ne tik pazīstamu vidus­laiku autoru, kas astroloģiju neuzskatīja par ne­savienojamu ar kristīgo ticību, bet es minēšu tikai Džonu Dansu Skotusu, kas bija franciskāņu teoloģijas skolas galva un bija iemantojis ne mazāku autoritāti kā Akvīnas Toms: Viņš pret astro­loģiju un arī alķīmiju paudis patiesu godbijību. Lūk, ko, piemēram, viņš rakstījis: "Es apgalvoju, ka tās [zvaigznes] iedarbojas uz dzīvajām būtnēm, mainot jauktu ķermeņu īpašības tā, ka ķermenis kļūst dvēselei paklausīgs vai arī nonāk ar to nesaskaņā. Tā tās var iedarboties konstruktīvi vai destruktīvi. Tas var saasināt vai traucēt maņu orgānu darbību, iedarboties uz prātu, un mēs to redzam neprātīga­jos un mēnessērdzīgajos, kuru iztēle ir sajukusi. Tādi paša veida arī griba var būt daļēji traucēta. Tāpat zvaigznes var traucēt apetītes sajūtu, tā ka cilvēks sāk to apmierināt par spīti saprāta balsij, kaut gan cilvēka griba nevar būt pilnībā apspiesta un spēj pretoties. Un, ja nebūtu gribas – cilvēka, eņģeļu, Dieva gribas, viss notiekošais būtu pilnīgi determinēts un nebūtu nekā nejauša."

Es vēlos pabeigt ar agrīna kristiešu autora vārdiem, kuru citējis Akvīnas Toms: "Viss, kas ir patiesība, lai kā tas tiktu izteikts, ir Svētā Gara teikts." 

Tā kā astroloģiskais simbolisms ir univerāls, tas ir sastopams visās reliģijās, protams arī kristietībā.

Attēlā: uz sena evanģēlija vāka četru evanģēlistu simboli, kas saistīti ar četrām Zodiaka "fiksētajām" zīmēm - Vērss, Lauva, Ērglis (Skorpions) un Eņģelis (Ūdensvīrs)

Raksts kompilēts no sadarbības partnera astropolis.lv materiāliem.

Bloga sadaļas

Kristaps Baņķis

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

3387 iesaka šo blogu

Balsot