Astrologu blogi

Lauva. Astroloģijā, kultūrā, reliģijā

Ingrīda Beķere,

filoloģijas maģistre, speciāli «Praktiskajai Astroloģijai»

Lauvas zodiaka zīme asociējas ar uguni, Sauli, varu un spēku. Jau gadsimtiem senā pagātnē šis tēls saistīts ar dieviem, valdniekiem un priesteriem, bet mitoloģiskais Nemejas lauva ieņēmis nozīmīgu vietu antīkajā literatūrā.

Lauvas zvaigznājs

Zvaigžņu izvietojums Lauvas zvaigznājā patiesi atgādina gulošu zvēru karali. Lauvas zvaigznāju jau 2. gs. aprakstījis astronoms Ptolemajs. Lauvas simbols ir šāds: ♌, kas ir rakstu forma no grieķu burta lambda, kurš ir pirmais burts vārdam λέων, kas nozīmē – lauva.

Lauvas zvaigznājs sastāv no vairākām spožām zvaigznēm, tāpēc to debesīs ir viegli pamanīt. Tā galvu mēdz dēvēt par sirpi un pielīdzināt otrādi apgrieztai jautājuma zīmei. Zvaigznāja spožākā sastāvdaļa ir Reguls (tulkojumā «mazais karalis»), un tā atrodas 77,5 gaismas gadu attālumā no Zemes. Reguls ir zvaigžņu sistēma, kas sastāv no četrām zvaigznēm, kuras sagrupētas divos pāros. Otra spožākā Lauvas zvaigznāja zvaigzne ir Denebola, kura atrodas 36 gaismas gadu attālumā no Zemes. Tā ir zilgani balta zvaigzne, kura attēlo lauvas asti. Diezgan liela Lauvas zvaigznāja zvaigzne ir Algība, kas ir binārās sistēmas zeltaini dzeltenā zvaigzne. Tā atrodas 126 gaismas gadu attālumā no Zemes. Zvaigznes nosaukums nozīmē «piere», un tā parādās Lauvas zvaigznājā krēpju teritorijā. Savukārt Zemei tuvākā Lauvas zvaigznāja zvaigzne ir «Wolf 359», kura atrodas 7,8 gaismas gadu attālumā. Tā mēdz mainīt spožumu, jo pieder pie liesmojošajām zvaigznēm. Lauvas zvaigznājā atrodas arī zvaigzne «Gliese 436», pie kuras atrasta viena no vismazākajām ekstrasolārajām planētām. Zvaigznājā atrodamas arī vairākas galaktikas.

Ar Lauvas zvaigznāju saistās Leonīdu meteoru plūsmas, kuras novērojamas novembrī. Tiek uzskatīts, ka šīs meteoru plūsmas ir Tempela-Tatla komētas atliekas. Leonīdas īpaši pamanīja pēc 1833. gada meteoru lietus, kad parādījās vairāki tūkstoši meteoru stundā. Daudzi ļaudis toreiz pat domājuši, ka pienācis pasaules gals. Mūsdienās Leonīdu meteoru plūsmas laikā parasti var novērot ap 10 meteoriem stundā, taču reizēm redzams ļoti krāšņs meteoru lietus, kad stundas laikā var parādīties pat 60 000 meteoru. Tā tas bijis 1966. gadā. Nākotnē tik spēcīga Leonīdu plūsma tiek prognozēta tikai 2099. gadā.

Lauvas zvaigznāja robežzvaigznāji ir Mazais Lauva, Lielais Lācis, Lūsis, Vēzis, Hidra, Kauss, Jaunava, Sekstants, Berenikes Mati.

Latvijā Lauvas zvaigznājs redzams pavasarī.

Valdonīgie Lauvas

Lauva (latīņu val. Leo) ir piektā zodiaka zīme, kas valda laikā no 23. jūlija līdz 22. augustam (robežas atsevišķos gados var nedaudz mainīties), bet atbilstoši astronomiskiem parametriem Saule šķērso Lauvas zvaigznāju aptuveni no 11. augusta līdz 17. septembrim. Astrologi Lauvu pieskaita pie Uguns stihijas zodiaka zīmēm, kuras valdošā planēta ir Saule.

Lauvas zodiaka zīmei atbilstošais metāls ir zelts. Zīmei labvēlīgie minerāli ir: kalnu kristāls, kurš palīdz dziedināšanā un nes veiksmi biznesā un lietišķās sarunās; olivīns (peridots), kurš sniedz dziedināšanu un vitalitāti visam ķermenim, stimulē prātu, jo šim dārgakmenim piemīt spēcīga enerģija, un arī «saules akmens» – dzintars, kas dod spēku un aizsargā.

Lauvas zodiaka zīmes pārstāvjiem patīk izcelties, būt pamanāmiem, būt vadībā. Viņu personības izpausmes ir pašpārliecinātība, radošums, izlēmība, drošsirdība, bezbailība. Tajā pašā laikā Lauvas ir uzticami, laipni, godīgi, atklāti, labsirdīgi, optimistiski noskaņoti, apveltīti ar lielām darba spējām un daiļrunību.

Šīs zodiaka zīmes sliktākajā versijā viņi var būt arī lepni, augstprātīgi, nekaunīgi, infantili, lielīgi, despotiski, nodevīgi un varaskāri.

Lauvām raksturīgas spēcīgas kaislības un temperaments, un viņu galvenais virzītājspēks ir jūtas un labi attīstīta intuīcija.

Lauvas zodiaka zīmē dzimušie ir izteikti vadītāji un līderi, autoritātes savā profesijā. Viņi parasti rīkojas ļoti enerģiski, pirms tam izstrādājot rīcības plānu.

Pret ģimeni un attiecībām Lauvas izturas ļoti atbildīgi. Ja ir uzņēmušies kādas saistības, tad pildīs tās pēc vislabākās sirdsapziņas. Bet viņus var pievilt tikai vienreiz, jo Lauvas uzticību nav iespējams vairs atgūt, ja viņam sagādāta vilšanās. Nodevību, pāri nodarījumus viņi nekad nepiedod un neaizmirst. Attiecību iziršanas posmā Lauvas var nemanot pazust un neatgriezties, jo viņi uzskata, ka šādā gadījumā tas ir labākais variants.

Mītisko briesmoņu pasaule

Sengrieķu mitoloģija Lauvas zvaigznāju saista ar biedējošo nezvēru – Nemejas lauvu, kuru sīvā cīņā pievārēja varonis Hērakls.

Mīts saistās ar to laiku, kad dievu un cilvēku valdnieks Zevs jeb Jupiters bija uzveicis titānus un ieslodzījis viņus Tartarā. Titāni bija zaudējuši varu pasaulē, tomēr Zevam jeb Jupiteram tāpat bijis ar ko cīnīties par varu debesīs un uz zemes. Viņa ienaidnieks bijis Tīfons, no kura cēlušās daudzas nelaimes. Šo briesmoni reizē ar Tartaru bija radījusi Gaja, kad uzzinājusi par Zeva jeb Jupitera rīcību ar viņas bērniem titāniem. Tīfona simt galvas bijušas kā pūķim, no kurām viņš spļāvis uguns liesmas. Dažkārt Tīfonu mēdz attēlot ar piecdesmit un reizēm ar vienu galvu, puscilvēka un puszivs veidolā, reizēm ar spārniem, reizēm ar čūskām kāju vietā. Viņš bijis milzīgs briesmonis, no kura smaguma drebējusi visa zeme, tāpēc pat dievi no viņa baidījušies. No Tīfona izspļautajām liesmām uz zemes radies liels karstums. Zevs uzsācis cīņu ar briesmoni, metot viņam ar zibeņiem un cenšoties apdullināt ar pērkona grāvieniem. Cīņa ritējusi tik nežēlīgi, ka viss pārogļojies, un zeme un debesis saplūdušas kopā vienā ugunī. Zevs sadedzinājis visas Tīfona galvas, tad Tīfons nogāzies zemē, un Zevs satvēris viņu un iemetis Tartara dziļumos. Tomēr pat no Tartara briesmonis vēl draudējis dieviem, biedējis cilvēkus un sūtījis viesuļvētras. Bet tad, kad uguns izlauzusies no zemes dzīlēm, pa kalnu nogāzēm tecējušas ugunīgas upes.

Briesmonis Tīfons apprecējis briesmoni Ehidnu, kura bijusi pa pusei nimfa, pa pusei milzīga čūska, kas plosa upurus zemes dzīlēs. Viņa dzīvojusi dziļā alā zem klints, tālu no nemirstīgajiem dieviem un mirstīgajiem cilvēkiem. Tīfons un Ehidna radījuši citus briesmoņus: suni Orfu, trīsgalvainu suni ar čūskas asti Cerberu, Lērnas hidru, Nemejas lauvu un citus šausminošus radījumus, kuri iznākuši no zemes dzīlēm un visiem sagādājuši ciešanas.

Hērakla cīņa ar Nemejas lauvu

Tīfona un Ehidnas radītā milzīgā lauva apmetusies kalnos netālu no Nemejas, kur ar briesmīgiem rēcieniem trakojusi pilsētas apkārtnē un iznīcinājusi visu savā ceļā. Cilvēki baidījušies iziet no mājām, tāpēc valdnieks Erehtejs varonim Hēraklam pavēlējis nogalināt briesmoni.

Hērakls devies uz Nemeju, bet tur ieraudzījis postu un iznīcību. Cilvēki slēpušies kur nu kurais un nav varējuši pateikt, kur atrast briesmīgo lauvu. Hērakls visu dienu pavadījis neveiksmīgos meklējumos un tikai vakarā izdzirdējis briesmīgos lauvas rēcienus. Varonis devies to virzienā un nokļuvis pie Nemejas lauvas midzeņa – milzīgas alas ar divām ieejām. Hērakls nolēmis ar akmeņiem aizsprostot vienu ieeju, bet pats paslēpties pie otras. Drīz vien Nemejas lauva iznākusi ārā, un Hērakls uz viņu raidījis vairākas bultas. Tās Nemejas lauvu nav pat ievainojušas, jo nezvēram bijusi neticami bieza āda, kuru nespēja caurdurt neviens ierocis. Tad bezbailīgais Hērakls meties lauvai virsū ar vāli, kuru pagatavojis no nolauzta ozola, bet beigu beigās nožņaudzis to ar kailām rokām. Hēraklu nav spējuši apturēt pat Nemejas lauvas asie nagi, kuri bijuši asāki par jebkuru ieroci un spējuši saplēst jebkuras bruņas.

Uzvarēto lauvu Hērakls uzcēlis plecos un aiznesis uz Nemeju, kur veicis ziedojumus Zevam jeb Jupiteram un nodibinājis Nemejas spēles, kuru laikā tikuši pārtraukti visi kari. Pašu lauvu Hērakls aiznesis valdniekam Erehtejam kā pierādījumu savam varoņdarbam. Tiek uzskatīts, ka vēlāk Nemejas lauvas ādu Hērakls valkājis bruņu vietā.

Dievu un cilvēku valdnieks Zevs jeb Jupiters par godu sava dēla Hērakla varoņdarbam pārvērtis Nemejas lauvu zvaigznājā, lai tas turpmāk mirdz debesīs.

Bagātības simbols un sargs

Lauvas zodiaka zīme tiek cieši saistīta ar Sauli, bet pati Saule bieži tikusi attēlota kā spīdeklis ar gariem, krēpēm līdzīgiem stariem. Lauvas īpašā saikne ar Sauli ir tad, kad Saule atrodas vasaras saulgriežos, un Lauvas zvaigznājs, kurš atrodas Saulei priekšā, it kā ved to un palīdz tai ar savām ķepām pacelies augšup pa zodiaka loku. Šā iemesla dēļ senatnē Lauvas zvaigznājs tika pielūgts.

Lauvu cildinājušas daudzas tautas dažādās pasaules malās, viņu pazinuši jau šumeri, savukārt senos druīdus – priesterus mēdza attēlot kā varenus lauvas.

Lauvas zīmes hieroglifs ir visvecākais no zodiaka hieroglifiem, un tas ir viens no seno persiešu Mitras kulta simboliem. Lauvu simbolizē Senās Ēģiptes zodiaka zīme Sekmeta, kura ir arī kara, uguns, deju, mīlas un medicīnas dieviete. Viņai ir sievietes ķermenis un lauvas galva.

Lauvas tēls parādās arī mezopotāmiešu eposā «Gilgamešs», kurā gluži kā antīkās pasaules varonis Hērakls arī Gilgamešs nogalina lauvas savā ceļojumā un valkā viņu ādu kā drēbes. Eposs par Gilgamešu, kurš bija Urūkas valdnieks, tiek uzskatīts par pasaulē pirmo lielo literāro darbu. Eposā ir aprakstīti Gilgameša ceļojumi, pārdomas par dzīvi, ilgas pēc nemirstības un brīnumdarbi. Tajā atrodama arī leģenda par lielajiem plūdiem, ar kuru palīdzību dievi bija nolēmuši iznīcināt pasauli. Šī leģenda iekļauta Bībeles Vecajā derībā, stāstā par grēku plūdiem.

Lauva ir simbols, kas raksturo radošā spēka un talanta bagātību. Tā vairojas, ja tiek izmantota un dota citiem, darot lauvu par pamanāmu visiem. Lauva ir arī valdnieka varas simbols. Lauva bieži redzams dažādos ģerboņos, arī Latvijas Republikas ģerbonī.

Lauvas tēls ir daļa no tetramorfajiem veidojumiem. (Termins tetramorfs veidojies no grieķu valodas vārdiem τέσσερα – četri un μορφή – forma.) Tas ir mītisks tēls ar četrām sejām – cilvēka, lauvas, vērša un ērgļa. Tetramorfs sastopams pravieša Ecēhiēla vīzijā Vecajā derībā un Jaunajā derībā Atklāsmes grāmatā, kur tas jau ir attēlots kā četri apokaliptiski radījumi, kas ir četri Dieva sargi. Vēlāk šie dzīvnieki tiek interpretēti kā simbolisks attēlojums četriem evaņģēlistiem. Visbiežāk Matejs tiek attēlots kā cilvēks, Marks kā lauva, Lūka kā vērsis/teļš, bet Jānis kā ērglis. Tomēr mēdz būt sastopami arī citi šo evaņģēlistu apzīmējumi.

Arī mītiskais radījums sfinksa, kurš sastopams mitoloģijā, ir attēlots ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu. Sengrieķu mitoloģijā sfinksai ir lauvas ķermenis, lieli spārni un sievietes galva. Šo radījumu uzskatīja par cietsirdīgu un nodevīgu. Parasti mitoloģiskajos stāstos sfinksa nogalina to, kurš nevar atminēt viņas mīklu. Savukārt ēģiptiešu mitoloģijā sfinksu uzskatīja par labvēlīgu radījumu ar lauvas ķermeni un vīrieša galvu. Bieži vien sfinksas sargā ieeju ēģiptiešu tempļos, atrodas to tuvumā kā, piemēram, Lielā sfinksa, kura atrodas blakus Gīzas piramīdām Ēģiptē.

Lauvas simbols ļoti izplatīts ir Ķīnā, kur to uzskata par spēka un cēluma iemiesojumu, kas sargā no ļauna.

Lauva antīkajā literatūrā

Lauva ir populārs tēls ne tikai simbolu pasaulē un mākslā, bet arī antīkajā literatūrā.

Sengrieķu dzejnieks Hēsiods savā darbā «Teogonija» raksta, ka briesmīgo Nemejas lauvu, kura nesa postu visiem cilvēkiem, trenējusi Zeva jeb Jupitera sieva Hēra. Lauva tur medījusi un nelikusi mieru cilvēkiem, tomēr drosmīgais un spēcīgais Hērakls viņu uzveicis.

Sengrieķu autors Pseido-Apollodors savā darbā «Bibliotēka» stāsta, ka Hēraklam bijis uzdots noķert neuzveicamo Nemejas lauvu. Hērakls ieradies Nemejā, atradis lauvu un šāvis viņai ar bultām, taču tās nezvēru neievainoja. Tad varonis uzbrucis ar vāli, bet lauva ieskrējusi alā ar divām ieejām. Vienu no tām Hērakls aizkrāvis, bet pa otru skrējis alā iekšā. Tur viņš uzveicis Nemejas lauvu, nožņaudzot ar savām stiprajām rokām.

Savukārt romiešu autors Pseido-Higgins savā darbā «Astronomija» izklāsta, ka Lauvas zvaigznājs radies par godu zvēru karalim, kā arī Hērakla varoņdarbam, uzveicot Nemejas briesmoni. Romiešu dzejnieks Ovīdijs savā poēmā «Metamorfozes» un darbā «Varones» arīdzan raksta, ka ar Hērakla spēcīgajām rokām Nemejas lauva tika nogalināta, lai vairs nenestu postu cilvēkiem.

Romiešu dramaturgs Seneka savā traģēdijā «Trakojošais Hērakls» apraksta, kā varonis Hērakls uzveicis lauvu, kura bijusi lielākās Nemejas briesmas. Lauva izdvesusi pēdējo rēcienu, kad Hērakls viņu saspiedis ar savām stiprajām rokām, bet pēc tam viņam šķitis, ka Lauvas zvaigznājs uzbrūk. Hēraklam rādījies, ka uzveiktā Nemejas lauva kvēlo dusmās un gatavojas saplosīt viņu ar saviem zobiem. Viņam licies, ka lauva draudīgi stāv, krata savas krēpes un no viņas nāk liesmas.

Tāda ir Lauva. Varena, reizumis sargājoša, reizumis draudīga, spēcīga un žilbinoša.

__

!!! Autortiesības pieder izdevniecībai „Mediju nams”. Tālāka izmantošana vai pārpublicēšana tikai ir izdevniecības rakstisku atļauju.

Bloga sadaļas

Guna Kārkliņa

Profila attēls

Kontakti

Nobalso par blogu

383 iesaka šo blogu

Balsot